
Zosēnu mākslas darbu krātuvei ar laiku domā rast jaunas, plašākas telpas un mākslinieciski vērtīgos darbus izstādīt, lai tos regulāri var apskatīt Jaunpiebalgas novadā un, iespējams, arī citviet Latvijā.
“Pašlaik vēl nav konkrētu lēmumu, kā vēl plašāk organizēt Jaunpiebalgas novada kultūras dzīvi. Kā nekā novadu dibinājām tikai pirms nedēļas, bet ir skaidrs, ka sarunās radīsim atbildes arī uz jautājumiem, kāda loma Jaunpiebalgas kultūras un mākslas dzīvē turpmāk būs Zosēnu mākslas krātuvē rodamajam Latvijas kultūras mantojumam. Mēs centīsimies izdomāt, kā vērtīgos mākslas darbus padarīt apskatāmus plašākam interesentu lokam,” vērtēja Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs.
“Druvā” ir rakstīts, ka Piebalgas mākslas muzeja aizsākumi ir meklējami 30. gados, kad novadā, kurā dzimis ne viens vien gleznotājs, radusies iecere izveidot savu mākslas darbu kolekciju. Vairāki mākslinieki apvienojušies biedrībā, lai kopīgiem spēkiem, tērējot biedru maksu, ziedojumus, dāvinājumus, kapitālus, īpašumus un neparedzētus ienākumus, izveidotu izcilu mākslas darbu kolekciju, zelta fondu un to piedāvātu vispārējai apskatei. Kolekcijai darbus sācis vākt Jaunpiebalgas gleznotājs, zīmētājs, mākslas kritiķis Jēkabs Strazdiņš. Un interesanti, ka visvairāk mākslas vērtību tika sakrāts tieši kara laikā.
Otrā pasaules kara, nacistiskās Vācijas salīdzinoši īsajā okupācijas laikā Latvijā ir rodamas kultūrai neatbilstošas iezīmes- bija daudz tēlotājas mākslas, atvēra vairākus mākslas muzejus, arī Jaunpiebalgā. Tā kultūras norises Latvijā un Piebalgas pusē vērtē mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs, kurš vairāku gadu garumā rūpīgi pētījis mākslas dzīvi nacistu okupētajā Latvijā no 1941. līdz 1945. gadam. Tika lēsts, ka kara laikā daudzi no vecmeistaru darbiem ir gājuši bojā. Taču tā nebija.
Darbus uzmeklēja pēc Latvijas otrās Atmodas. 1999. gadā, uzklausot pieņēmumu, ka vēl 1987. gadā Zosēnu pagasta “Kalna Ormaņos” redzēti vecmeistaru darbi, tolaik Vidzemes kultūras pieminekļu inspektors Jānis Kalnačs un Cēsu muzeja speciāliste Dace Puķīte ieradās apskatīt tolaik neapdzīvotās mājas. Kopā ar Zosēnu pagasta padomes priekšsēdētāju Robertu Ru-ķi viņi ieraudzīja necerēto.
“Ieraudzītais satrieca. Uz grīdas starp dažādām drazām, kā arī bēniņaugšas sienā bija saglabājušies ne tikai tukši rāmji, bet arī vairākas gleznas. To starpā J. Valtera Vācijā gleznota ainava, J. Jaunsudrabiņa Ceriņi, E. Brastiņa aina ar kailu meiteni šūpolēs, J. Cielava neliels pilsētas nomales skats, piebaldzēna H. Aplociņa akvarelis ar lauku darbu atveidojumu, perfektā grafiķa V. Krastiņa oforts. Kopumā tie bija astoņi. Pēc īsa laika kaimiņmājā ti-
ka atrasts vēl viens darbs- J.Madernieka dekoratīva kompozīcija, kuras ierāmēšanai bija izmantota litogrāfija ar J. Rozentāla jaunās Ģertrūdes baznīcas altārgleznas kompozīcijas grafisku atveidojumu,” tā mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs. Dodoties tālākos meklējumos, tika lēsts, ka Jēkabs Strazdiņš, vēlēdamies pasargāt kolekciju, to atstājis vairākās mājās, Zosēnu pagasta tā sauktajā Ormaņu māju pudurī. J. Bīnes darbu “Gaišās cirtas” izdevās uzmeklēt pāris gadu vēlāk kādās mājās Smiltenē, bet Cēsu novada mākslas darbu izstādē sekmējies ieraudzīt J. Jēgera gleznu “Māte ar bērnu”. Cēsu muzeja fondu grāmatā ierakstīts, ka arī tā iegūta 1987. gadā no Zosēnu “Lejas Ormaņiem.”
Daudzi no darbiem, kad tika atrasti, bija katastrofālā stāvoklī, bet tagad tie ir restaurēti, un kolekciju papildina vēl vairāki vecmeistaru darbu dāvinājumi Zosēnu mākslas dar- bu krātuvei.
Komentāri