No 28.jūnija – 9.augustam Madonas muzeja izstāžu zālēs būs skatāma Agnijas Ģērmanes gleznu izstāde.
Par savu ceļu glezniecībā Agnija stāsta: “Esmu pilnīgi nemoderna māksliniece – joprojām gleznoju ar eļļas krāsām uz audekla. Mani gleznošanai iedvesmo un noskaņo vizuāli emocionālais piedzīvojums nevis konceptuālais uzstādījums, bet vislielākais “grēks” – kaifoju no gleznošanas plenērā. Censties uzburt ar otas triepienu dabas ritmu, krāsu vai gaismu – tā ir nemitīga cīņa ar vējdzirnavām, kas iedomīgo mākslinieku ātri noliek pie vietas, bet reizē arī piepilda, uzlādē un māca.
Pēdējos 10 gadus mans vislielākais prieks ir ceļot pa pasauli ar krāsu kasti. Tas sākās labā mākslinieku kompānijā Itālijā, kur sapratām, ka ir muļķīgi un gandrīz sāpīgi skriet garām brīnišķīgām vietām, tās neierakstot sevī kaut ar nelielu skici. Pats gleznošanas process ir pilns ar neaizmirstamiem piedzīvojumiem un pārsvarā labāks par rezultātu.
Katrs šāds ceļojums ir iedvesmojis mani darbu ciklam, kurā esmu centusies attīstīt kādu pamatizjūtu par šo vietu un laiku. Parīzē tā bija franču regulāro parku strukturizētā vide, Itālijā – baroka stila tēlniecības miesiskā ekspresija un Venēcijas atspīdumu nemateriālā daba. Ļoti spēcīgi izrādījās Marokas iespaidi – šī zeme ir spējusi izmainīt daudzu Eiropas mākslinieku radošo virzienu un man tur vēl daudz ko gribētos darīt.
Katra svešā zeme vai Latvijas mala uzrunā, pieskaras man citā veidā, izvelk citas emocijas, idejas un es cenšos tās izstāstīt glezniecības valodā kā nu protu.
Otra tēma vai tās pieteikums ir portrets. Vienmēr esmu zinājusi, ka gleznot cilvēkus man patīk vislabāk, bet mani ievērojamie priekšteči Juris un Andrejs Ģērmaņi šo lietu ir tik pamatīgi izkopuši, ka man maz iespēju pozitīvi izcelties. Tomēr beidzot esmu nolēmusi atmest visus kompleksus un savam priekam uzgleznot draugu portretus. Tā kā skaistu un interesantu cilvēku man apkārt daudz, projekts tikko sācies.”
Komentāri