Ar “Raitā soļa”, “Saulgriežu”, “Miķeļa” un “Dzirnu” krāšņu koncertu tika svinēta baletdejotāja un deju pedagoga Bazila Bajāra 75 gadu jubileja. Ilggadējā kultūras darbiniece Astrīda Kamša atkal daudzus bija saaicinājusi kopā. Dejā.
“Jūs dejojat patiesi, forši. Jūs plaukstat, darāt to, ko skatuve prasa,” tā koncertu vērtēja jubilārs. Viņš no 1984. līdz 1996.gadam strādāja par “Raitā soļa” repetitoru. “Tobrīd ansamblis bija parādījis augstu māksliniecisko līmeni un pienācās baletmeistars.
Bazils bija ļoti prasīgs. Stundām ilgi tika strādāts pie vienas kustības, viņš mācīja latviešu deju soļu precizitāti. Meitenes bieži raudāja,” atceras bijusī tautas deju ansambļa vadītāja Ruta Paulsone un piebilst, ka Bazils nekad nevarējis samierināties ar paviršību, kaut ko neizdarītu pamatīgi. “Viņam vienmēr debesis bija par zemu, saule par tumšu,” tā Ruta. “Raitā soļa” dejotāja Iveta Kleša uzsver, ka tieši Bazils iemācījis cieņu pret skatuvi. “Cik neesmu raudājusi, cik teikusi, ka uz mēģinājumu neiešu! Man no viņa bija bail, tad bailes pārauga cieņā un apbrīnā,” stāsta Iveta.
To, kā Bazils Bajārs pratis atdzīvināt, uzburt deju, apbrīno gan dejotāji, gan tagadējais “Raitā soļa” vadītājs Andis Kozaks. “Viņš prata atraisīt dejotājus, mācīja domāt, atrast katrai dejai stāstu, kuru izdejot, pastāstīt skatītājiem. Bija tāda vienkārša deja “Sitam plaukstas”. Tik parasta, ka bez kāda pipara garlaicīga. Bazils lika sasēsties visiem aplī, vidū ielika sveci… Un stāstīja par šo deju, par latviešiem, tradīcijām. Kā mēs šo deju nodejojām! Kā puķi! Tās īpašais bija atdzīvojies,” atceras Andis Kozaks un uzsver, ka no Bazila mācījies izprast katras dejas būtību, izdzīvot to.
Īpašs notikums raitiešiem saistās ar Rutas Paulsones “Kāzu spēli”. Deju uzvedums kļuva pazīstams Latvijā. 1987.gada 21.jūnijā to ierakstīja Latvijas televīzija. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, kopā ar jubilāru bijušie dejotāji ar dziļu interesi pakavējās jaunībā. Cik toreiz bijuši jauni, visu varoši un skaisti. Toreizējā MRS vokālā ansambļa vadītāja Maija Ozoliņa atzīst, ka tas bijis piedzīvojums ar pievienoto vērtību. Daudz strādāts un gūts. “Tikai tāpēc, ka Bazils strādāja ar “Raito soli”, varēju uzrakstīt “Kāzu spēli”,” tagad uzsver Ruta Paulsone. Arī tagad, pēc gadiem, skatoties ierakstu, priecē precizitāte, latviskums un izspēlētais gabaliņš no dzīves.
“Tā jau bija aktiermeistarība, ko mums, dejotājiem, mācīja Bazils. Viņš teica: “Ejiet, pastaigājiet pa tirgu, pameklējiet tipāžus!” Varu arī šodien brīnīties, kā, neatlaidīgi strādājot, meitenes dejā, pavadot jauno pāri, patiesi raudāja. Man patika, kā viņš prata noskaņot koncertam, mums bija jāsajūtas kā ansamblim. Katrā dejā bija tēli, raksturi un ansamblis,” tā darbu kopā ar Bazilu Bajāru atceras “Miķeļa” vadītājs Māris Brasliņš.
Bet sadzīvē kopā ar saviem raitīšiem repetitors allaž bija omulīgs, atklāts. “Man tikko bija piedzimis bērns, un mazais, protams, bija līdzi uz kārtējo mēģinājumu. Dejotāji dejoja, Bazils aicināja arī mani un pats cauri zālei stūma ratiņus, aizrādīdams pārējiem: “Dejojiet klusāk, bērns guļ” ,” stāsta Iveta Kleša un piebilst, ka tādi mazi cilvēciski sīkumi vislabāk raksturo šo cilvēku, kurš daudz no sevis atstājis “Raitajam solim”. Jubilejas kliņģerī nopūstas sveces. Atmiņas krājas, tās atplaukst brīžos, kad vajadzīgs padoms. Tad ne viens vien bijušais Bazila Bajāra audzēknis pārcilā sevī: “Bet kā šajā brīdī būtu darījis viņš?” Un atbilde atnāk dejā.
Komentāri