Edītes Mežmales sirdslieta ir dārzs, kuru viņa kopj un ik gadu cenšas ieviest kādas novitātes – te kādu jaunu krūmiņu, te atkal puķu šķirni.
“Uz Inešiem pirms vairākiem gadiem atnācu no Ikšķiles un vienmēr zināju, ka vēlos māju ar dārzu. Tagad arī mani bērni iesaistās dārza kopšanā un veidošanā. Dēls pļauj zāli, vecākā meita ik pa laikam uzdāvina kādu jaunu krūmu. Jūsmotāju un palīgu netrūkst. Arī kaimiņu starpā nereti valda tāda pozitīva konkurence – kurš jau pirmais lapas grābj, kurš zālīti sāk pļaut. Un tas ir jauki, ka viens otru uzturam formā un ir kur acis papriecēt arī kaimiņu dārzā,” saka Edīte un piebilst, ka rudens melanholijas viņai nav nekad.
“Lai arī dārzā jau nozied pēdējās puķes, rudens ir jauks gadalaiks. Taču pa ziemu ir laiks lasīt dažādus žurnālus, skatīties televīzijas raidījumus un gūt jaunas idejas, ko izmantot dārzā. Lasu un mācos daudz. Domāju, ka ideju netrūks nekad. Droši zinu, ka lielus kokus ap māju gan nekad negribēšu. Ir, protams, jauki, ka vasaras karstumā ir kur patverties, bet man nepatīk krēsla. Tad jau arī neviena puķīte vairs negrib augt,” atzīst Edīte un atklāj, ka rudens tumšajos vakaros viņa labprāt nododas kūku cepšanai.
“Rudenī ogu un augļu netrūkst. Tad varu nodoties arī kulinārijas brīnumiem. Tad bērni atbrauc ciemos un gaida, ko gardu būšu izcepusi. Kādreiz jau viņi man saka – lielveikala kūkas nemaz klāt nestāv. Un tā jau ir, ka mājas labumi vienmēr ir gardāki,” domās dalās Edīte un piebilst, ka laukos dzīvot ir jauki, ja vien nedaudz tuvāk būtu pilsēta un iespēja izbaudīt kultūras dzīvi.
Komentāri