“Mindaugas” celtas pagājušā gadsimta 20. gadu beigās. Tā ir apmūrēta guļbūves ēka. 60. gados, kad jaunatne, gluži tāpat kā tagad, devās prom no laukiem, saimnieki, saprazdami, ka bērni neatgriezīsies, māju pārdeva kolhozam. Gadu gaitā iedzīvotāji mainījās regulāri, tajā dzīvoja “Mindaugu” fermas strādnieki.
Pirms 18 gadiem no kaimiņpagasta šajās mājās ienāca Grahoļsku ģimene. Lilita kopa teļus, Aivars bija traktorists.
“Kad ieradāmies “Mindaugās”, skats bija skumjš. Pagrabā bija turēti lopi, arī daļā mājas, dažās istabās dzīvojušas zosis, pīles, cūkas. Pati māja izskatījās nožēlojama,” atceras “Mindaugu” saimniece Lilita. Un, protams, arī apkārtne. Tonnām tika aizvestas drazas, gar mājas logu bija aploks un govis skatījās istabās.
Kolhozs palīdzējis kaut nedaudz māju sakārtot, pusei mājas salikti jauni logi, dažas durvis. Pārējos remontus ģimene veikusi pati. “Mazākajiem bērniem bija tikai gads un trīs gadi, līdztekus ikdienas darbiem remontējām māju, kā katram lauciniekam, bija sava saimniecība,” atceras Lilita.
Tikko Grahoļski “Mindaugās” bija iedzīvojušies, mājai uzradās mantinieks. Desmit mēnešu cīniņā, sameklējot dokumentus no arhīva, tomēr izdevās pierādīt, ka savulaik māja labprātīgi pārdota. Tā ģimene no kolhoza privatizēja māju, bet kādreizējā kūts palika mantiniekiem. Labi, ka bija kūtiņa, kur pašiem turēt lopus. “”Mindaugu” kūts bija krietni pamatīgāka nekā māja. Tad mums to nedeva. Tagad kūts jau pussagruvusi,” piebilst Lilita.
Kā jau lauciniekiem, arī Grahoļskiem vairākus gadus bija zemnieku saimniecība, bet bez pašu tehnikas kaut ko izdarīt grūti, arī zeme tikai astoņi hektāri. Nu jau trīs gadus Aivars strādā Rīgā, divi bērni Cēsīs un divi Rīgā. Brīvdienās Lilita savējos gaida mājās, it īpaši jau sešus mazbērnus. “Saimniecība man nav liela. Turu trušus, pīles, vistas, tagad pie manis ir arī kaimiņa zirgs. Zeme jākopj. Tiesa, zaļā zona ar katru gadu kļūst plašāka. Augļu dārzs pieņemas spēkā,” stāsta Lilita un ved rādīt skaisto ainavu, kas redzama pāri. Kādreiz tuvējā apkārtnē bijušas savas septiņas mājas, laikmeta grieži un meliorācija tās iznīcinājusi. Ikdienā apkārt klusums, dzirdami vien putni un meža iemītnieki. Stirnas nebaidās nāk mājā, tiesa, mežacūkas sataisa lielu skādi un tāpēc “Mindaugās” vairs pat kartupeļus neaudzē.
“Zeme mālaina, daudz āderu. Katrs kociņš vairākkārt jāpārstāda, lai atrastu vietu, kas tam patīk. Toties visu vasaru dārzu laistījām, cik gribējām, ūdens akā nepietūka,” stāsta Lilita.
“Mindaugās” ģimene uzsākusi jaunu nodarbošanos – kārklu audzēšanu klūdziņām. Trijos gados paredzēts ar kociņiem apstādīt divus hektārus. Pērnvasar gan mālainajā zemē stādījums izdega, izdzīvoja vien daži stādi. “Vai tāpēc plinti metīsim krūmos, aprīlī, kā zeme atlaidīsies, stādīsim atkal. Starp citu, pēc pieciem gadiem varētu arī klūdziņu audzētājiem būt Eiropas maksājumi. Ja klūgas ne-derēs pinumiem, būs ko pārstrādāt granulās,” optimistiski saka saimniece. Tā darbi un domas nomaina dienas, dzīve steidzas, bet te “Mindaugās”, šķiet, cits ritms. Varbūt tāpēc, ka kaimiņi patālu, ka nu jau gadiem nedzird vilcienu, kura sliedes palikušas aiz mežiņa. “”Mindaugas” tā esot nosauktas par godu lietuviešu kunigaitim. Kāpēc? Nezinu. Bet dzīve te jauka. Vienmēr esmu gribējusi savu māju un, lai kur es brauktu, gribu atgriezties. No šosejas līdz “Mindaugām” katru bedrīti ceļā zinu….” saka “Mindaugu” saimniece. Mājām vārds dots lietuvieša godam, nu to kaldina Grahoļsku ģimene.
Komentāri