Lauku veikaliņi pastāv un pastāvēs, tomēr pēdējos gados tie strādā izdzīvošanas režīmā, nedomājot par paplašināšanos. Kādēļ? Iedzīvotāju, tātad arī pircēju, ir mazāk, turklāt viņu maciņš kļūst plānāks un plānāks. “Druva” vaicāja vairāku lauku veikaliņu īpašniekiem un pārdevējiem, vai tirdzniecības vietas spēj pastāvēt un kāds bijis pagājušais gads. Atbildēs skan līdzīgas atziņas, tomēr ir veikali, kuriem klājas labāk, bet dažiem veikaliņiem izdzīvošana grūtāka. SIA “Ozolaine” tirdzniecības menedžere Iluta Čudorāne stāsta, ka gan veikalam Raiskumā, gan Auciemā izdodas piesaistīt gana daudz pircēju: “Esmu optimistiski noskaņota. Vienmēr var būt labāk, bet izdzīvot iespējams. Uzskatu, ka būtiskākais ir strādāt ar ticību un pārliecību par to, ko dari. Esam ģimenes uzņēmums, un man šķiet, ka tā ir viena no panākumu atslēgām – daudz jāstrādā pašiem. Turklāt svarīgi, lai ir labi darbinieki, un mums tādi ir!” “Ozolaines” veikali ir Latvijas Tirgotāju savienības biedri, un I. Čudorāne uzskata, ka sadarbībai arī tirdzniecības nozarē ir liela nozīme. Tam piekrīt arī SIA “Valeanse” valdes locekle Anita Seiga. Viņa arī atzīst: “Nevar teikt, ka veikalos Amatas novadā Spārē un Ieriķos tirdzniecība ritētu ļoti labi, bet pastāvēt tie var. Par paplašināšanos un izaugsmi gan pašlaik nedomājam, taču sūdzēties nevaram, kaut iedzīvotāju mazāk, arī pirktspēja sarukusi. Taču savukārt treknajos gados cilvēki iepirkties brauca uz Cēsīm. Var teikt, ka gan agrāk, gan tagad mums klājas vidēji labi. Maize un piens būs nepieciešami vienmēr, līdz ar to veikali pastāvēs. Domāju, ka grūtos laikus pārdzīvos veikaliņi, kuros strādā arī paši īpašnieki.” Lauku uzņēmēji vērtē, ka viss atkarīgs no situācijas laukos un valsts ekonomiskās attīstības kopumā. Liela ietekme uz tirdzniecību ir tam, vai apkaimes iedzīvotājiem ir darbs, kādas algas, vai cilvēki vispār paliek dzīvot laukos. SIA “Tanīss” īpašniece Guna Veģere secina, ka 2011.gads nav bijis sliktāks par 2010., tomēr situācija nav spoža: “Kāda būs lauku, tāda būs arī lauku veikaliņu nākotne. Daudz būs atkarīgs, cik svarīgi lauki būs valstij, vai veidosies jaunas darba vietas. Pašlaik laukos palikuši tie, kuriem šeit vēl ir darbs, bet lielākoties laukos dzīvo pensionāri.
Kā ekonomiskā situācija pasliktinās, tā daudzi mazie uzņēmumi beidz pastāvēt. Mazie veikaliņi sāpīgi izjūt arī lielveikalu tīklu ienākšanu laukos, kas pastiprina konkurenci. Agrāk Raunā bija vairāk nekā desmit veikalu, tagad palikuši trīs – viens no tiem ir mans. Savulaik man piederēja trīs veikali. Vienu likvidēju jau agrāk, otru – pagājušajā gadā.” Tagad G. Veģere saimnieko vienā veikalā un cer, ka tas darbosies vēl ilgi. Krīze apstādinājusi arī vairākus sapņus par veikala attīstību, taču G. Veģere lolo ticību, ka reiz tos izdosies īstenot. Arī SIA “Saime BJ” īpašniece Baiba Jukņeviča piekrīt, ka nav viegli, bet tā ir jau vairākus gadus. Viņai pieder veikaliņi Skujenē, Amatā, Ģikšos un Kaivē. Uzņēmēja gan piebilst, ka līdz ar pavasari, īpaši jau vasarā, ik gadu uzlabojas arī lauku veikaliņu ikdiena, jo tajos iepērkas arī vasarnieki. “Ļoti ceru, ka izdosies darboties tā, lai visi veikali strādātu vēl daudzus gadus. Diemžēl paši ietekmēt varam maz – lielāka ietekme ir ekonomiskajai situācijai. Jāsaka gan arī, ka cilvēkiem vajadzētu būt uzņēmīgākiem, nebaidīties un iesaistīties, lai lauki uzplauktu. Vajag radīt darba vietas, neviens cits mūsu vietā to nedarīs!” uzskata B. Jukņeviča. Gan B. Jukņeviča, gan zemnieku saimniecības “Zvirgzdiņi” veikalu Jaunpiebalgā un Melnbāržos vadītāja Rudīte Duļķe vērš uzmanību, ka nodokļu nasta mazajiem uzņēmējiem aizvien ir pārāk smaga. Abas atzīst, ka būtu tikai loģiski, ja uzņēmējiem, kas strādā laukos, nodokļi būtu mazāki. R. Duļķe par pērno gadu un arī lauku veikalu nākotni ir noskaņota optimistiski: “Daudziem pircējiem apnicis staigāt ar iepirkumu ratiem, groziem pa lieliem veikaliem, viņi noguruši no burzmas. Ne viens vien novērtē, ka mūsu veikaliņos viņi tiek individuāli apkalpoti. Mēs pazīstam pircējus – zinām, ka, piemēram, trešdien iepirksies konkrēts cilvēks, zinām pat, ko viņš iegādāsies. Lauku veikaliņos pircējs ar pārdevēju var aprunāties, dažkārt pat izkratīt sirdi.” Savukārt zemnieku saimniecības “Upenes” Līgatnē esošā veikala “Pie ezera” vadītāja Gunita Bille un Augšlīgatnes veikala “Bodīte” pārdevēja Agita Bērziņa uzsver, ka nozīme ir arī sortimentam, pircējus piesaista, ja veikalā ir kādi īpaši produkti. Daudzi iepirkties uz abiem Līgatnes veikaliem dodas, lai iegādātos zemnieku saimniecības “Upenes” dārzeņus, augļus. G. Bille piebilst: “Vasarā pie mums iepērkas ne tikai vietējie, bet arī tūristi no visdažādākajām pasaules valstīm. Ziemā gan ir klusāks.” Māra Majore – Linē
Komentāri