Mores pagasta “Salmiņos” Agija Urtāne mūs sagaida ar Šveices pulksteņa precizitāti, arī “Druva” ievēro piekodinājumu būt minūti minūtē, jo saimnieces darbi saplānoti pēc pulksteņa. Ja dienas ritmu neievēro, tas no līdzsvara izsit visus mini zooloģiskā dārza dzīvniekus, voljēros sākas liels jampadracis, kārtīga brēka vai izmisīga skraidelēšana šurpu turpu.
Pašlaik minizoo par savām mājvietām uzskata truši, vistas, pērļu vistas, pāvs, ķenguri, fazāni, baloži, poniji, aitas, lapsa, vāvere, dzērves un ibiss, bet mājās dzīvojas papagaiļi.
“Viss tiek samazināts, bet kādreiz, lai šo saimniecību izveidotu, ieguldīju ļoti daudz naudas. Pēc ķenguriem braucu uz Čehiju, pēc pārējiem eksotiskajiem dzīvniekiem uz citām valstīm,” saka A. Urtāne. Pašlaik dzīvnieki ziemu pārlaiž pielāgotās telpās, tāpēc ārā diži daudz nav, ko redzēt, kam gan netic rīdzinieki: “Šogad kā nevienu gadu zvana un prasa, ko pie mums var apskatīt. Domā, ka, ja Rīgā krokusiņi zied, tauriņi lidinās, tad tā ir visur, bet nekā. Pie mums vēl nav, ko redzēt, visapkārt dziļa ziema.”
“Salmiņos” iepriekšējās naktīs pasaimniekojusi cauna un nokodusi gandrīz visus fazānus, taču saimniece vietā neko negādās, jo viņa saka, ka viss, kas laukos saistīts ar tūrismu un eksotiku, lēnām veras ciet. “Paliek tikai tas, kas ir ap Rīgu. Protams, dzīvnieki ir skaisti, visiem patīk, bet man jau tie jābaro 365 dienas gadā, ne tikai tajās dienās, kad atbrauc apmeklētāji,” saka saimniece. Pēc pauzes viņa turpina: “Mūsdienās cilvēki nekur braukt vairs negrib, turklāt kā jums, Druviņ, patika ceļš līdz šejienei? Bija foršs?”
A. Urtāne skaidro, ka ceļš ir traģiskā stāvoklī, bet pašvaldību pie tā nevar vainot, šis ceļš neesot pašvaldības atbildībā, tomēr ceļu katastrofālais stāvoklis ietekmē lauku tūrismu, jo neviens automašīnu pa tādiem ceļiem nelauzīs. “Visi tagad braukā ar glaunām mašīnām, bet tās jau nav domātas Latvijas lauku ceļiem. Mašīnām, kas ražotas pēc 2000. gada, ir tik ļoti daudz plastmasas detaļu, ka, līdz šejienei atbraucot, nograb vien, un pēc tāda piedzīvojuma tūristi savu mūžu te vairs nerādīsies,” uz situāciju reāli raugās bijusī rīdziniece. Tieši šī divu pasauļu pieredze viņai ļauj saskatīt pilsētnieka domāšanu, un viņa turpina: “Šāds ekskluzīvais bizness iet no rokas apkārt Rīgai, kur ir asfalts un lauku tūrisma objekti atrodas piecus metrus pa labi vai pa kreisi no šosejas. Tie arī dzīvos.”
Viņa skaidro, ka arī pašvaldības atbalstu neizjūtot, jo jau ceturto gadu lūgusi uzstādīt norādes, lai apmeklētāji zina, kā atrast minizoo, taču to vēl arvien neesot. “Drīz to zvēru dārzu taisīšu ciet, bet norādes joprojām nebūs uzliktas. Pašvaldība mani atceras vien tad, kad viesi jāved, jāpalielās.”
A.Urtāne arī bilst, ka mūsdienu cilvēkiem esot citas intereses, ne tās, kas bija pirms desmit un vairāk gadiem. Līdz šim uz “Salmiņiem” vairāk brauc ģimenes, un vismaz vienu dzīvnieku bērni pazinuši, tas esot trusis, ar pārējiem dzīvniekiem jau sākušās grūtības. “Man nepatīk, ka brauc lielas bērnu grupas no skolām, jo tad valda haoss. Vienīgie fantastiskākie apmeklētāji šo četrpadsmit gadu laikā bija Sējas pamatskolas pirmās trīs klasītes. Kolosāli! Bērni klausījās, viņus interesēja mans stāstījums, uzdeva jautājumus. Parasti viss ir citādi- piebrauc autobuss, no tā izveļas bērni, ķērkdami iegāžas pagalmā. Viņu aurošanas dēļ visi dzīvnieki saskrien slēpņos un neviens nekur nav manāms. Viss. Un es esmu tas šausmīgais zvērudārzs, kurā nekā neesot,” stāsta saimniece.
Viņa novērojusi, ka mūsdienu bērni perfekti pārzina atlaides, tālruņu modeļus, planšetes, spēles un vēl, un vēl, bet zoodārzā bērns ne par ko neinteresējas, kas esot skumji. A. Urtāne aizvien vairāk pārliecinās, ka cilvēku sabojā materiālās vērtības: “Tagad bērns, iebāzis degunu tālrunī, 15 minūtēs izstaigā visu un pasaka, ka šajā zoodārzā vispār nekā nav, bet, paldies Dievam, šis ir mans vaļasprieks, un es nekopju dzīvniekus apmeklētāju dēļ, es to daru sev, laikam jau tāpēc atļaujos būt tik skeptiska pret publiku. Es neesmu atkarīga no apmeklētājiem kā Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Esmu laimīga par to, ko daru, bet, kā sacīt jāsaka, ēst arī gribas.”
Par spīti visam iepriekšteiktajam, A. Urtāne domā, ka Latvijai lauku tūrisms ir ļoti vajadzīgs, taču jārēķinās ar mūsdienu pilsētnieku īpatnībām. “Padomājiet! Viņi dzīvo pilsētā, steigā. Izbraucot klusumā, mierā, pilsētnieks bez tā haosa nevar iztikt, tāpēc pats ap sevi rada haosu. Es saskatu, ka tiem, kas grib pelnīt ar lauku tūrismu, jāmaina formāts. Jāpiedāvā, piemēram, batuti, šūpuļtīkli, piknika galdi, grili un kas tik vēl ne. Tad visi it kā brauktu uz zvērudārzu, bet sēdētu batutos, ceptu desas, atpūstos. Dzīvnieki, tā starp citu, atrastos fonā,” perspektīvu lauku tūrismam ieskicē “Salmiņu” saimniece.
Būdama Auns pēc horoskopa, minizoo īpašniece negrasās ierauties kaktiņā un šņukstēt par bijušiem labajiem laikiem. Tā vietā viņa pārorientēsies uz aitkopību un izveidos paprāvu ganāmpulciņu. “Mums aitas bijušas daudzus gadus, taču neturējām tās ar domu par uzņēmējdarbību. Audzējam un audzēsim tās šķirnes, kurās gaļa ir bez piegaršas. Mums ir senas gaļas šķirnes Romanov un Dope. Augumā mazas aitiņas. Visa Latvija tagad pilna ar tumšgalvēm, šīs šķirnes gaļai, kad tā atdziest, sit cauri specifisku piegaršu. Ar šīm šķirnēm, kas mums, patiešām ir citādi. Pat tiem, kas sakās neēdam aitu gaļu, esam iedevuši pagaršot. Izrādās, ēd un kā vēl! Garšo. Pie tā tad arī paliksim.” A. Urtāne arī piebilst, ka zoodārzs paliks, jo dzīvnieki jau vēl dzīvos kādus gadus: “Es nevaru vienā dienā visu likvidēt, bet tas vairs nebūs galvenais saimniekošanas veids.”
“Salmiņos” turētajām aitu šķirnēm raksturīgi, ka metienā dzimst pa diviem trim jēriem, taču mazo tesmeņu dēļ daudzi jēri kļūst, kā saimniece smejas, par pudeļbērniem. Tos viņa aptekalē pati.
“Druva”, dzirdot netālajā voljerā pīļu sacelto traci, saprot, ka tuvojas pusdienas laiks, tāpēc atvadās, lai saimniece atgrieztos pie darāmajiem darbiem, pirms tam viņai novēlot izturību un veiksmīgu pāreju uz aitkopību.
Komentāri