Vidzemē neatrast tādu skolu, kur bērniem jau no 1. klases apkārt nebūtu latviska vide. Sākot ar valodu, ar ētiku, beidzot ar latviešu tautas tradīcijām – kā Miķeļiem septembrī, Mārtiņiem novembrī. Gadskārtu svētkus svinot, bērniem reizē nāk apjausma par lietu kārtību plašākā mērogā. To visu bērni skolā uzsūc jau no pirmās klases. Atšķiras tikai pedagogu radošās izpausmes, veidojot tradīcijas katrā no skolām. Skolotāji, klašu audzinātāji, direktoru vietnieki audzināšanas darbā pieliek ne mazums pūļu un izdomas, lai jaunāko klašu audzēkņi pasauli varētu izzināt tieši caur kustībām. Caur to, ka mazais dara pats, iesaistās spēlē, notiek mācīšanās.
Klausīšanās garākā stāstījumā, iedziļināšanās plašākos grāmatu tekstos nāk pēc tam – tāda ir arī Pastariņa sākumskolas darbība Cēsīs. 1. septembrī bērnu priekšā mēdz iznākt puisēns, saukts par
Pastariņu. Zinātkārs, apņēmīgs, gudrs zēns, tāds, kuram mazie grib līdzināties uzreiz. Pedagogi un skolēnu vecāki zina, ka paies krietns laiks, līdz ar pieaugušo starpniecību tas izdosies. Mācību gada pirmajā pusē nākamie
latviskie tēli, kuri gaidīti skolā, bērnu vidū zināmie Miķelis un
Mārtiņš.
No skolā, arī daudzās ģimenēs vēstītā, Cēsu Pilsētas Pastariņa sākumskolas audzēkņi uzzina par spilgtajiem tēliem latviskajā kultūrā, kuriem ir vislielākais sakars ar dabas ritumu un cilvēka čaklumu. Tie, kas mācās 2. vai 3. klasē, jau gaida ikgadējo 29. septembra – Miķeļdienas tirgu. Par tirgus naudiņu todien kļūst skaitāmpantiņi – apgūtas tautasdziesmas, ticējumi, mīklas. Dažs bērns – tirgū gājējs – tās krājis cītīgi, sarakstījis sev grāmatiņā.
Par skaitāmpantiem skolā tirdziņā pretī varēja saņemt rudens veltes, ienākušās dārzā, uz lauka vai mežā. Varēja arī kļūt par īpašnieku no dabas nākušām lietām, atjautīgi
darinātām rotām vai rotaļlietām.
Tirdziņā bija zīļu, pīlādžu un cidoniju krelles, kabaču un gurķu vīriņi un
automašīnas puikām. Miķeldienas tirdziņā virkne pircēju bija gatavi maksāt pat četras mīklas, lai
tiktu pie Adriānas Krūzes ģimenē sagatavotiem medaljoniem no koka, Evelīnas Spehtes ģimenē darinātām ogu krellēm. Krietns ienākums no pircēju skandētām tautasdziesmām, ticējumiem, no mīklām, kurām
doti atminējumi, tika tiem
pārdevējiem tirgū, kuriem ģimenes bija palīdzējušas cept vafelītes, kaltēt ābolīšus vai kā Ances Leinesares ģimenē sagatavotiem un savērtiem ābolu čipšiem.
Lai jaunāko klašu skolēniem radītu tēlainu priekšstatu par Miķeli, apdziedātu latviešu tautas dziesmās, tad vecākās klases bija pūlējušās kopā. Tādējādi skolā ienāca iespaidīgas mozaīkas no dabas materiāliem.
Mairita Kaņepe
Komentāri