Jaunpiebalgas pagasta “Lielkrūzes” konkursā “ Sējējs” saņēma veicināšanas balvu par videi draudzīgu saimniekošanu, lauku vides sakopšanu un bioloģiskās lauksaimniecības popularizēšanu.
– Zemnieku sēta ir ass, kas griež atjaunoties spējīgu vides kompleksu. Viss ir savstarpēji saistīts – lauku augseka, sētie un dabiskie, bioloģiski vērtīgie zālāji, mežs, ūdeņi. Viens otru papildina, uztur un pasargā, – saka “Lielkrūžu” saimnieks Guntars Dolmanis. Dainas liek pārdomāt
“Lielkrūzēs” ir iedzīvināta latviešu lauku sētā tradicionālā daudzveidīgā saimniekošana. Saimniekošana un dabas norises veido ciešu saikni, papildinot viena otru. Guntars Dolmanis stāsta, ka pat tajā nelielajā platībā ap māju, kūti un citām ēkām, apmēram trijos hektāros, ligzdo 24 putnu sugas.
– Mūsu priekšteči pazinuši un tautas dziesmās piemin ap pussimtu putnu sugu. Interesanti, ka baltā cielava, šobrīd plaši pazīstams putns, minēta mazāk nekā dzeltenā cielaviņa, kas mūsdienās ir retums. Tātad lauku sēta, kur notika rosīga saimnieciskā dzīve, nemazināja dabas daudzveidību, bet saauga ar to, – skaidro zemnieks. – Tas vedina uz pārdomām par to, kāds ir Latvijas lauku ceļš. Vai tiešām intensīvā saimniekošana, kas neglābjami ved uz dabas daudzveidības samazināšanu, ir virziens, kurā mums jāiet? Tajā jau aizgājuši visi Rietumi, kas nu attapušies, ka pazudusi dabiskā vide. Jāaizstāv bez birokrātijas
Guntars Dolmanis uzskata, ka mums iespēja ir radīt principiāli jaunu attieksmi pret laukiem, veidojot dzīvotspējīgu, ražojošu saimniecību, kas iekļaujas dabiskā vidē.
– Latviska sēta ir dabas pilnība, kas pārmantota paaudzēs. Varam to atjaunot un parādīt, ka ražošana spēj sadzīvot ar dabu, gūstot no tās labumu. Valstiskā līmenī jāizspriež, kā pētīt un popularizēt šo saimniekošanas veidu. Tas ir tas, ko varam piedāvāt Eiropai, – saka zemnieks.
– Taču lauku sētu neviens neaizstāv. Tiem, kas šādu sistēmu uztur, saglabājot bioloģisko daudzveidību vienā veselumā, vajag atbalstu.
Taču pagaidām vides saimniecība ir tādā kā nulles punktā. Saimniekošana tradicionālajā lauku sētā, saglabājot dabas daudzfunkcionalitāti un latvisko identitāti, var pretendēt tikai uz vispārējo atbalstu.
Protams, arī pieejamie Eiropas maksājumi ir papildu iespējas saimniecības pilnveidošanai. Taču pretendēt uz to daudzveidīgai ražošanai, kur tur aitas, gaļas liellopus, audzē zivis, nodarbojas ar augkopību un mežkopību, ir sarežģīti. Jāpārvar papīru un formalitāšu plūdi. Nesen, vēloties saņemt atbalstu ūdensapgādes sakārtošanai, problēmas radījuši oktobrī no Nīderlandes atvestie pieci savvaļas zirgi. Dzīvnieki ienākuši saimniecībā ar holandiešu izrakstītām pasēm. Pārbaudē atzīts, ka dokuments neder un zirdziņiem nepieciešamas jaunas asins analīzes. Kādēļ, ja izcelsmes valstī tās jau veiktas? Zaudējumu vērtais ērglis
Saimniecībā ražošanas daudzveidības sadzīvošanu ar dabu var redzēt dažādos veidos. Viena no ekosistēmām ir dīķi. 12 ūdenstilpēs iederas ne tikai zivis. Sava vieta ir ūdelēm, sava zivju gārnim un citiem putniem. Dīķos izveidotas zīriņu ligzdošanas vieta. Šie spārnaiņi atgaiņā zivju gārni. Lauku augseku veido tādu, lai būtu kur dzīvot ķīvītēm, kas arī ierobežo lielo zivju ēdāju, jo tas apdraud putna mazuļus. Taču arī gārnim “Lielkrūzēs” redz savu vietu, un ēdelīgo garkāji ierobežo tikai ar dabiskiem līdzekļiem.
Saimniecībā mīt arī zivju ērglis. Kaut putns vasarā notiesā vismaz 300 karpas, varenais lidojums un sudrabainās šļakatas, kas novilnī, kad lielais putns šķeļ ūdeni, lai sagādātu sev maltīti, ir pietiekams gandarījums, lai zivju nebūtu žēl.
Ūdeles, kas mīt pie dīķiem, ķer ūdensžurkas, kas sagādā postu augļu dārzam, apgraužot ābelīšu saknes. Bet ūdelēm barības ķēdē ienaidnieks ir mazais ērglis, kas dzīvo apkaimē. Taču plēsējs nekad neiznīcina visu populāciju, to dara tikai cilvēks.
Saimnieku un apmeklētāju priekam dīķī rasta mājvieta pīlītēm. Ūdenstilpē pie dzīvojamās ēkas iekārtojusies gaigalu ģimene, kas te perē un izvadā mazuļus, nebaidoties no divkājaiņu klātbūtnes. Bagātība – ainava
Stāsts par “Lielkrūzēm” nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu sētas plānojumu un novadam raksturīgās celtnes. Jo tieši tas ir pirmais, ko ierauga ikviens iebraucējs. “Latviskākā lauku sēta,” tā par saimniecību itin bieži rakstījuši preses izdevumi. Plēstu laukakmeņu kūts, kas nākamgad svinēs simtgadi, simts gadu vecais šķūnis, klētiņa patālāk kalniņā – šīs ēkas ir kā atdzīvojies priekšstats par laiku, kad cilvēks dzīvoja saskaņā ar dabu un lauku darbu ritumu.
Un pirmo iespaidu turpina “Lielkrūžu” saimnieku vērtību redzējums un dzīves veids. Tas ir tas, ko jau gadiem saņem šurp braukušie tūristi.
– Kad apmeklētāji izkāpj no autobusa, saku, ka viņi ir atbraukuši pie laimīgiem cilvēkiem. Redzot izbrīnu, skaidroju, ka mums ir viss – acis, lai redzētu, ausis, lai dzirdētu, ir veselas rokas, kājas, lai darbotos. Ko gan vēl var vēlēties? – saka saimniece Valentīna Dolmane.
Iepazinušies ar saimniecības vēsturi, tūristi dodas uz nelielo kokapstrādes ražotni, kur gatavo arī jumta skaidas. Tad apskata šķūni, kurā izvietoti seni saimniekošanas piederumi. Pēc tam ceļš ved uz kūti un tālāk uz viesu namiem, kur atbraucēji tiek pamieloti.
“Lielkrūzes” piedāvā arī nakšņošanas iespējas. Tie, kas vēlas izbaudīt autentisku latviešu sētas gaisotni, izvēlas apmesties vecajā guļbaļķu klētiņā. Uzbūvēta arī jauna viesu māja, kurā savienotas sākotnēji trīs atsevišķas ēkas – divas dzīvojamās, trešā – virtuve un labierīcības. Pagājušajā gadā uzcelta brīvdabas estrāde. Nācies izzāģēt vētras izpostīto mežu. Koksnes cenas bijušas tik zemas, ka nolemts to nepārdot, bet izmantot pašiem. Ideja par estrādi radusies kādā Jāņu līgošanā, uz kuru viesi no malu malām pulcējas jau septiņus gadus. Reiz atbraucis deju kolektīvs no Jelgavas, kas ierosinājis, ka derētu dēļu grīda, lai vieglāk dancot.
Uz Līgo vakaru neaicina ar reklāmas paziņojumiem. Runas par latvisku līgošanu latviskā sētā iet no mutes mutē, katru gadu atvedot aizvien vairāk Jāņa bērnu. Lūgums tikai viens – iepriekš pieteikties.
Par “Lielkrūzēm” varētu stāstīt vēl daudz. Tā ir viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām valstī, kas meklē tālākus izaugsmes ceļus. Izraudzītais saimniekošanas veids Latvijā jau gadiem pamanīts. Gūti apbalvojumi dažādos konkursos, arī “Sējējā”. Bet šai pēdējai balvai ir īpaša nozīme.
– Tā apliecina, ka domu spēks ir varošs, – saka Guntars Dolmanis.
Komentāri