“Ainavas runā” – tā sauc Latvijas Dabas fonda pētījumu, kurā tiek apzināts un vērtēts vērtīgais. Līgatnē festivālā “Pārceltuve” bija iespēja iepazīties ar pētījumu un speciālistu ieteikumiem, kā ainavā saglabāt vecos kokus, akmeņus, pļavas. Arī viensētas. Latvijas Dabas fonds šogad īpašu uzmanību pievērš lauku sētai. Tās ieteiktas kā “Gada dzīvotne” Latvijā.
Šāda izvēle izdarīta, jo tradicionālai lauku sētai ir ievērojama loma dabas daudzveidības uzturēšanā Latvijas lauku ainavā, turklāt gan senas, gan jaunas lauku sētas bioloģisko daudzveidību var ietekmēt ikkatrs saimnieks – vai nu noplicināt, vai – tieši otrādi – kopt un vairot. Senākās lauku sētas ir arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma un latviskās identitātes daļa.
Vidzemes Augstskolas pasniedzējs, pētnieks Andris Klepers dalījās pārdomās ar “Druvu” par viensētām. Par tām viņš runāja un diskutēja ar daudziem interesentiem.
“Mēs pētījām Latvijas viensētas ainavas kvalitāti. Lai gan viensētu vēsture ir sena, tā gadu gaitā mainās. Latvijas Kultūras kanonā iekļauta viensēta un tās elementi, kas veidojušies no 16. līdz 21.gadsimtam. Latviešu viensēta un tās elementi ir arī vienkāršas dzīves un dabiska skaistuma kods. Tās ir vērtības, kas ir saprotamas mums pašiem, un par tām mēs varam pastāstīt citiem,” saka pētnieks. Pētījumā vētīts, kā veidojušies priekšstati par idealizēto viensētu Latvijas laukos pagājušā gadsimta 20.gados, analizējot 72 saimniecību saimniekošanas vēsturi, kā arī aptaujājot vairāk nekā 300 mūsdienu viensētu saimnieku visā Latvijā.
Patlaban Latvijā ir 142 tūkstoši apdzīvotu viensētu un aptuveni 27,5 tūkstoši, kuras ir pamestas. Dažas vairs var atpazīt tikai ainavā. Zemgalē, Bauskas, Rundāles novadā, nav graustu – mājvietas ir nolīdzinātas, lauksaimniecības intensifikācija tās iznīcinājusi. Viensētu ainavas strauji izzūd, jo mainās to funkcija un nenotiek tradicionālā saimniekošana, līdz ar to tiek apdraudēta vairāku dabas elementu daudzveidība, izzūd pie viensētām agrāk raksturīgās augu sugas. Lēnām izzūd Latvijas reģionu piemāju mikroainavas,” stāsta pētnieks.
Viņš atzīst, ka šodienas viensētas ir ļoti dažādas. Vienās saimnieki mēģina kopēt pilsētas dzīvesveidu un pārspīlē – pārāk augsts žogs, bruģis, introducēti augi. Tie, kuri cīnās par izdzīvošanu, par ainavu nedomā.
“Katrai vietai piestāv kas īpašs. Viensētas jāskata kopsakarībās. Esam pieraduši īpašumus vērtēt, cik daudz ir zemes, mežu, kāda ir māja, bet vēl nozīmīgāka emocionālā vērtība. Par to arī stāsts. Ir savas priekšrocības pilsētas dzīvei un savas viensētai, ko var likt pretī. Ja salīdzinām viensētas ainavas kvalitāti un dzīves kvalitāti, atmetot Pierīgu vai pļavās uzceltos ciematus, varam runāt, kas ir lauku viensētas vērtības. Visgrūtāk kaut ko atrast kolhoza laikā celtajās divstāvu, trīsstāvu mājās laukos, kas uzbūvētas vientuļā vietā. Tur neatrast ne tās priekšrocības, kas ir viensētai, ne tās, kas dzīvoklim vai savrupmājai pilsētas nomalē,” saka Andris Klepers un turpina: “Kad jautājām, kāda ir ideālā viensēta, uzreiz cilvēki saka – veci koki, ābeļdārzs, aka, ūdens tuvums, skata perspektīva.”
Pētnieks uzsver, ka astotā daļa Latvijas uztur latvisko identitāti – lauku dzīvesveidu. “Nerunājam par rezervātu, kur gribam noturēt “Straumēnu” vai brāļu Kaudzīšu “Kalna Kaibēnu” redzējumu par ideālo Latviju. Veicot mūsdienu viensētu saimnieku aptauju, aptaujāti 316 respondenti visos Latvijas novados. Rezultātos redzama cilvēku ietekmēšanās ideālos, jo viņi kvalitatīvā viensētas ainavā uzsvēruši tādus elementus kā veci koki, ābeļdārzs un pļava, kas radot plašuma un dabiskuma sajūtu, kā arī mieru un harmoniju. Cilvēki uzsvēruši dabu kā daļu no kvalitatīvas dzīves. Šodien svarīgi saprast un neiet galējībās – latviskā viensēta nav etnogrāfiska. Par to jārunā,” uzsver Andris Klepers.
Kā viensētas ainavā izzūdošus elementus saimnieki nosaukuši akas, vecus kokus, zedeņu žogus, ieraktos pagrabus, dabiskās pļavas, siena zārdus, melnās pirtis un klētis.
”Koki stādīti ne jau skaistumam, bet pie mājas vajadzēja ēnu. Kādu jauniegūtu zemes platību varēja ierobežot ar kokiem. Šodien tā ir liela bagātība – vecie koki. Tas viens mīts, ko apgāzām, ka senči dabu ļoti sargāja, stādīja pie mājām kokus. Viņiem bija praktiski, saimnieciski motīvi. Kārtīgam saimniekam bija jābūt ābeļdārzam. Puķu dobēm bija nepieciešami žogi, un tapa zedeņu žogi, jo tie bija vienkārši,” skaidro pētnieks, uzsverot, ka šodienas viensētā ir vieta gan dabai, kultūrai un etnogrāfijai, gan mūsdienīgajam. Ja batutu bērniem vajag, tam vietu var atrast ābeļdārzā. Kaut no akas ūdeni neņemam, tā viensētā ir iederīga.
“Ikviens pats ir saimnieks savā viensētā un noteiks, kādai tai būt. Ideālo pasauli, tādu, kādu iedomājas, vēlas, veido cilvēks pats. Daudz kas atkarīgs no domāšanas, vērtībām, respekta pret senčiem un pagātni. Bet šodien ir svarīgi nepretoties tam, ko piedāvā progress, izveidojot lauku viensētai raksturīgo. Katrs izvēlēsies savu dimensiju, vienam būs svarīgāka arhitektūra, citam koki. Arhitektonisko vērtību nevar atraut no ainavas, kultūrvides, kurā zied maijrozītes, ceriņi, jasmīni, kas pretojas daiļdārzu uzspiestai kultūrai. Viensētas nav daiļdārzi,” stāsta Andris Klepers, atgādinot, ka viensētu ainavas bojā vecās lauksaimniecības tehnikas novietnes kādā pagalma stūrī, neiederīgi plastikāta rūķi, stārķi un citas figūras. Tāpat viensētas ainavā neiederas tūju stādījumi, pārlieku nobruģēts pagalms. “Plastikāta figūru vietā varētu būt, piemēram, ligzda čurkstei vai akmeņu krāvums krupim. Šīs tendences ir aizvien populārākas Rietumos, jo cilvēki grib redzēt dabu un būt tai tuvāk. Cilvēki domā, kā savu dārzu padarīt dabai draudzīgāku. Viņi redz to kā vērtību. Putnu barotava pie mājas ir pašsaprotama. Var nolikt kādu akmeni mitrenei. Tādus Lielbritānijā tirgo par piecām mārciņām, mums tās šķiet muļķības. Mums tas kukainis ir katrā mitrā vietā zem dēļiem, akmeņiem,” pastāsta pētnieks.
Andris Klepers atgādina, ka Baltijā cilvēkiem piesaiste vietai ir viena no augstākajām. Tas ir paaudžu mantojums. “Esam emocionāli pieķērušies vietai. Tas liek domāt, ka nākotnē populāras būs otrās mājas. Vasarnīcas parasti saista ar piejūru, bet citur laukos pilsētniekiem būs mājas, kas tiek uzturētas. Tas ir izplatīts Skandināvijā. To, protams, nosaka materiālā rocība. Tiklīdz cilvēki var atļauties, viņi vēlas savu māju ārpus pilsētas.
Cilvēki ir gatavi uz darbu braukt līdz 20 kilometriem, jo neērtība braukt atsver to, ja tev sava viensēta. Tu vari izmantot ekosistēmas pakalpojumus un esi pārliecinājies, ka ne tikai pilsētā ir ērti un labi. Aizvien nozīmīgāki reģionālajā attīstībā kļūst sakari, nevis ceļi. Tā ir iespēja dzīvot un strādāt lauku viensētā,” pārdomās dalās Andris Klepers, piebilstot, ka ar šodienas tehniskajām iespējām var daudz ko sasniegt un iegūt.
“Ja esam atzinuši lauku viensētu par vērtību, cilvēkiem vajag ideālus, pēc kuriem vadīties, veidot nākamo ideālu. Bijām izslāpuši pēc zemes, savas viensētas, tagad viens līmenis ir sasniegts. Jādomā, kā veidot ainavu. Daudzi ir pazaudējuši pēctecību, bet viņi vēlas latvisku viensētu. Pētījums ir mēģinājums iedot kopskatu, rekomendācijas – kas viensētā un lauku ainavā ir vērtīgs un saudzējams un kā labāk rūpēties par viensētas apkārtni, kā apvienot mūsdienīgu sadzīvi ar dabas daudzveidības uzturēšanu,” saka Andris Klepers.
Latvijas Dabas fonda un Vidzemes Augstskolas pētījums “Ainavas runā. Latvijas ainava un tās vērtības nesenākajā simtgadē” ir pirmais Latvijā, kurā līdzās pagātnes priekšstatiem par ainavu ir analizēts mūsdienu viensētu saimnieku skatījums uz lauku ainavu un tās vērtībām.
Komentāri