Pēdējos gados Jāņi Latvijā nav iedomājami bez Raimonda Paula dziesmotajiem Līgo svētkiem. Maestro pulcējis līgotājus dažādos novados, un šogad beidzot ir mūsu pusē – Raiskumā, kur rītvakar ies vaļā šī gada vērienīgākie Jāņi. Tāpēc “Druva” sazvanījās ar Maestro, lai uzzinātu viņa domas par Cēsīm, Raiskumu un latviešu dziedāšanas mīlestību.
– Kāpēc šogad izvēlējāties Raiskumu?
– Mans nopelns te ir neliels. Pasākuma oficiālie organizatori ir “L Tips”, tā bija viņu izvēle. Es esmu tikai viens no šī uzveduma dalībniekiem, lai gan kopā ar saviem izpildītājiem esam sagatavojuši samērā plašu un raibu programmu.
– Tam, ka šajā vietā filmēts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur arī skan jūsu mūzika, ir kaut kāda nozīme?
– To jau redzēsim uz vietas. Šīs filmas mūziku plaši izmantoja pirms diviem gadiem, kad svinēja filmas jubileju, šoreiz iesim laukā ar daudzām jaunām lietām. Programmu ievadīs “Dzeguzīte”, kas dziedās pilnīgi jaunu programmu. Sekos jauniešu kora uzvedums ar Blaumaņa un Alunāna dziesmiņām no dažādām teātru izrādēm, tostarp, “Skroderdienām Silmačos”, “Īsas pamācības mīlēšanā”. Retro daļā uzstāsies veterāns un šī gada jubilārs Viktors Lapčenoks, Normunds Jakušonoks ar Daigu Petkeviču. Manu daļu koncertā noslēgs jaunie solisti Liene Šomase un Jānis Moisejs, kuri izpildīs programmu no jaunā albuma “Pasaule ir skaista”.
Tātad repertuārs būs plašs, visām gaumēm un vecumiem atbilstošs, un varēs arī droši dziedāt līdzi.
– Vai uzstāšanās Cēsu rajonā rosina kādas īpašas izjūtas?
– Cēsis jau vienmēr uzskatītas par vienu no Latvijas kultūras centriem, kur ir augsta līmeņa pašdarbības kolektīvi, nopietna attieksme pret mūziku, mūzikas skola. Tā ir simpātiska pilsēta, bet negribu noniecināt arī pārējās, jo mums Latvijā ir daudz skaistu vietu. Bet pret Cēsīm tomēr izturas kaut kā nedaudz citādāk, pozitīvāk.
– Ik pa laikam izskan, ka šie ir pēdējie Paula dziedāšanas svētki, bet tie notiek atkal un atkal.
– Pēdējo piecu gadu laikā pēc Jāņiem vienmēr esmu deklarējis, ka tie ir pēdējie, tāpēc tā vairs nesaku, lai pats sev nekļūstu smieklīgs. Arī šogad biju nozvērējies, ka vairs neko, bet kā aizeju uz mēģinājumu, kur dzied jaunie, tā pa lēnītēm vien pats aizraujos un rezultātā piekrītu vēl vienu gadu Jāņus pavadīt mu-zicējot.
– Kas dod to spēku un enerģiju, jo šāda uzstāšanās un sagatavošanās prasa daudz?
– Tieši šī piedalīšanās dažādos muzikālos pasākumos un koncertos to dod, un nekādas zāles nav vajadzīgas. Kad redzi tos tūkstošus, kuri smaida, dejo, dzied līdzi, tas ir labākais, ko var vēlēties, tad dzīve parādās pavisam citās krāsās.
– Jūsu dziedāšanas svētki arēnā “Rīga”, pērn Cēsu 800 gadē un citviet uzskatāmi pierāda, ka latvieši grib dziedāt ne tikai dziesmu svētkos.
– Tā taču bijis vienmēr. Agrāk katrās lielākās vai mazākās viesībās tika krietni dziedāts, jau pēc otrās glāzītes viss gāja vaļā. Žēl, ka tagad no repertuāra izzudušas latviešu tautas dziesmas, tāpēc gribam tās restaurēt nākamajos Dziesmu svētkos speciālā programmā. Nerunāju par folkloru, tas ir kas cits, bet tām skaistajām latviešu tautas dziesmām, kas ir visos novados. Tām vienmēr jābūt repertuārā, atceramies, ka mūsu vecmāmiņas zināja tās desmitiem un simtiem.
Svarīgi lielajos Dziesmu svētkos uzturēt kontaktu ar skatītājiem, kas vienu brīdi bija pavisam vājš. Jo repertuārs bija tāds, kas neaizrāva ne skatītājus, ne dažbrīd pašus dziedātājus. Neesmu pret jaunām dziesmām, bet jāņem vērā, ka katram latvietim izstrādāts savs repertuārs, ko viņš ar prieku var un grib dziedāt līdzi. Atnākot uz Dziesmu svētkiem kā skatītājs, viņš grib iesaistīties, dziedāt līdzi, būt viens no lielā kopkora pat tādā gadījumā, ja pats nedzied nevienā korī. Šī tradīcija ir jāsaglabā.
– Ko vēlētu mūsu rajona līgotājiem?
– Novēlu katram Jāņus svinēt tā, kā viņš to iecerējis, un negribu iesaistīties diskusijā par pareizajiem un nepareizajiem Jāņiem. Cilvēki, kuriem ir lauku mājas, visticamāk, svinēs tur. Kam tādu nav, iespējams, brauks uz plašajiem Jāņiem.
Aicinu ikvienu būt uzmanīgam šajā naktī, lietot alkoholu ar mēru un nemēģināt braukt iereibušiem. Lai gan jāsaka, ka Jāņu pasākumi jau nav tie traģiskākie, izņemto to vienu melno gadu, jo ikdienā bieži vien notiek daudz smagākas nelaimes. Jāņos baidās, ka visur stāvēs policisti. Man gan neviens nekad nav licis iepūst tajā trubiņā, bet es jau arī stipros dzērienus nelietoju. Manuprāt, Jāņi ir tāds labestības laiks, un Jāņu pasākumos, ko esmu rīkojis vai piedalījies, nekad nav noticis nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Cilvēki ir organizēti un labestīgi noskaņoti.
Galvenais – šajā vakarā noteikti vajag uzdziedāt! Priecīgus un gaišus visiem šos svētkus!
Komentāri