“Vecāki man bija dievticīgi, kopš mazām dienām gājām baznīcā. Toreiz dienas skaitīju līdz svētkiem, tagad jau tās dienas pavisam vienādas palikušas, kaut Ziemassvētki vienmēr silti bijuši,” par to, kā sirdī paiet gaidīšanas laiks, stāstīja Lūcija Tupuriņa. Lūcijas tantei pēc dažiem mēnešiem būs 93. dzimšanas diena un viņa ir pagasta vecākā sieviete.
“Man ir gājis ļoti slikti, gājis arī labi. Bet Dievam ticēt nekad neesmu pārtraukusi. Arī grēkojusi esmu diezgan. Un bērnus neesmu audzinājusi Dieva garā, jo tolaik tik ļoti bija bail no Sibīrijas, ka par Dievu neko viņiem nestāstīju, nemācīju,” saka Lūcijas tante, kura dienas pavada, meitu aprūpēta, dēls no Valmieras reizi pa reizei braucot ciemos. Ko viņa gaida Ziemassvētku laikā? Lūcijas tante saka, ka tieši to pašu, ko katru vakaru Dieviņam izlūdzas, par ko pateicas.
“Es pateicos, ka neesam badā, ka neesam atstāti, ka veselība pietiekoša, cik nu viņa katram var būt. Pateicos, ka man ir tik labi bērni. Man ir ļoti labi bērni. Meitas ir blakus, tagad jau apkalpo, jo viena vairs paiet nevaru,” tā Lūcijas tante, kura tikko noskatījusies, kā uz palodzes noziedējis Ziemassvētku kaktuss. Tagad viņa gaida, kad bērni ienesīs eglīti, un pašķirsta atmiņu krājumus. Dziesmu grāmatas rindiņas vairs acu spēks neļauj izlasīt, bet viņa tāpat paskaita kādas rindas dvēseles mieram.
“Bērnībā dzīvojām Lejasciema apriņķī, Dūres pagastā. Mums līdz baznīcai bija divpadsmit kilometri. Vasarā gājām pa taisno caur pļavu, bet Ziemassvētku vakarā braucām ar zirgu un kamanās. Bija zvaniņš pie ilkss. Jā, un tas skanēja,” pa atmiņu kupenām pabradāja Lūcijas tante, kura Ulmaņlaikos strādājusi pie ebrejiem, viņu bodē Rīgā, tad zirgu pastā, vēlāk kolhozā, apkopjot govis, jaunlopus, cūkas un aitas. Lūcija neslēpj, ka gada gaišākos svētkus svinējusi pie visām varām, priecīgāk, klusāk, kā nu vajadzējis. Viņa ir pārliecināta, ka tie ir siltākie svētki, kuros nav vērts domāt par dāvanām, bet tiem cilvēkiem, kuri mums blakus, un arī laiku, kas nemanot paskrien.
Komentāri