No Kliģenes “Lejas Puntūžiem” 1949. gada 25. martā aizveda Riemeru ģimeni – māti un divas meitas. Ģimenes galva kā aizsargs bija apcietināts jau 1945. gadā, un viņa mūžs pašos spēka gados drīz beidzās Sibīrijas ogļraktuvēs. Riemeri nonāca Tomskas apgabalā. Ausma Riemere stāsta, ka dzīve bijusi grūta, taču latvieši tāpat kā vairums citu tautību izsūtīto, pratuši strādāt un izdzīvot. 1957. gadā māte ar vecāko meitu atgriezās Latvijā. Ausma, kura mācījās tehnikumā, palika tur, lai dabūtu diplomu. Pēc tehnikuma beigšanas uz visu jauno speciālistu dzimtajām vietām sūtīja pieprasījumus, vai viņus trīs obligātos gadus tur nodrošinās ar darbu. Latvija klusēja. Ausma bija spiesta atkalpot Krievijā un dzimtenē atgriezās tikai 1961. gadā.
Māte tad jau bija no “Lejas Puntūžiem”, kur vajadzēja dzīvot pirtiņā, pārcēlusies uz “Lāčplēšiem” (blakus izveidotajai mācību un treniņu bāzei “Līčupe”). Pēc pāris gadiem reģistrēta jauna ģimene (vīru Henriku Ausmas kundze pavadījusi uz kapu kalniņu). Vīrs visu mūžu bijis tehnikas cilvēks padomju saimniecībā, pati strādājusi grāmatvedībā, bijusi arī kurinātāja “Līčupē”.
Abi dzīvesbiedri rūpējušies par meitu izglītību. Viena beigusi Banku augstskolu, strādā bankā, otra, kļuvusi par fizikas – matemātikas un ekonomikas speciālisti, ir pasniedzēja Āgenskalna valsts ģimnāzijā un Latvijas Universitātē.
Jau padomju gados “Lāčplēši” (mājas nosaukums saglabājies arī tad) kļuvuši par ģimenes īpašumu. Tagad, kad Ausma mājās palikusi viena, jo abas meitas dzīvo Rīgā, gandrīz katru dienu viena vai otra, paņemot līdzi arī Ausmas mazmeitiņu, brauc uz Zaubi, jo negrib mammu ilgi atstāt vienu. Ausmas kundze gan pukojas, ka pati vēl esot pietiekami stipra, neatceroties pat, kad pēdējo reizi pie ārsta bijusi. Taču meitas paliek pie sava un turpina regulāri mērot ceļu uz Zaubi.
Ausma Riemere apgalvo, ka Sibīrija izveidojusi stiprus cilvēkus. Viņa zina daudzu savu likteņa biedru dzīvesstāstus. Neviens, kaut jau gados, nav apjucis iekārtu maiņā, pratis saglabāt savu vietu dzīvē un nav kļuvis par sabiedrības apgādājamo. “Neviens nav kļuvis par bomzi,” ar humoru saka Ausmas kundze.
