“Vai mēs bijām izsūtīti? Mēs bijām arestēti, tā laikam tagad saka. Gadu nodzīvoju centrālcietumā, tad Gorkijā. Nu, un par to laiku, par čeku visu mūžu klusēju,” stāstīja morēniete Rita Irēna Laurinoviča, bet nebija pierunājama runāt par slikto. Uz dzīvi atskatoties, sirmajai kundzei šķiet, ka nodzīvota skaista dzīve.
“Es par to laiku nemaz nedomāju. Es pat līdz šim brīdim nezinu, kam man bija jāziņo, ko es noklusēju. Mums bija zeme, lopi, citas rūpes. No pieciem gadiem gāju ganos. Tēvs bija mežsargs, bet kā sanācām dzimtenes nodevēji? Goda vārds, es nezinu,” tā Rita, kura uz Gorkiju izsūtīta 1950. gadā un Latvijā atgriezusies pēc Staļina nāves.
“Slikti mums tur negāja. Kas tas bija, sovhozs vai kolhozs? Strādājām, arām, ecējām. Es tiku ar zirgiem ņemties. Man ļoti patika. Kādi trīs gadi tā pagāja, tad palēnām visi pārnācām mājās,” atcerējās Rita un piebilda, ka gluži kā jaunībā, arī tagad viņa esot optimisma pilna un, cik varot, tik joprojām dārzā, laukā un mežā padarot.
“Kur es dzīvoju, tur man ir labi! Te var labi dzīvot, jo nomaļa vieta. Eju pastaigāties uz mežiem. Man ir viss, ko vajag – maize, kartupelis pašai savs. Un par citiem daudz neinteresējos, nespriežu. Ko man dod, ka zinu, cik otrs bagāts? Viņš man tāpat neko nedos. Tagad jādomā, kur malku pazāģēt,” tā Rita, kura saka, ka par politiku tikpat kā neinteresējas. ”Jā, tik daudz zinu, ka Zatleru par prezidentu ielika. Man liekas, ka nebūs lāgā! Es liktu Ilgu Kreitusi! Kāpēc? Tā tāda mācīta, profesore,” sprieda Rita Laurinoviča un noteica, ka pusdienas laiks gan klāt, bet jāiet vai nu pagulēt, vai malku paskaldīt. Par bijušām lietām un rītdienu viņai netīkot prātot.
Komentāri