Kultūras ministrijai sadarbojoties ar ekspertiem, top Latvijas kultūras kanons – latviešu kultūras atmiņu kodols.
Jēdziens „kanons” (gr. kanōn – paraugs, mēraukla, norma) skaidrojams kā vispārpieņemts, obligāts; mākslā to skaidro kā vispārpieņemtu stingru likumu kopumu, kas reglamentē mākslas darba kompozīciju, kolorītu, reliģijā – dogma, noteikums vai rits, ko ieviesusi un sankcionējusi baznīca.
Kultūras kanons mūsdienu izpratnē saprotams kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūras nozarē. Demokrātiski veidots kanons ir līdzeklis kopējas kultūras atmiņas radīšanai un izplatīšanai. Kanons savā ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa. Vairākās Eiropas valstīs nacionālā kultūras kanona izveide ir viena no nozīmīgām un aktuālām diskusiju tēmām, kas aptver izglītības politiku un kultūras procesus sabiedrībā. Diskusijas par kultūras kanonu saistās ar jautājumu par globalizāciju, multikulturālu sabiedrību, savdabības saglabāšanu. Kultūru akcentē kā vienu no jomām, kas var vienot sabiedrību, veicināt sapratni.
Nacionālo kultūras kanonu veido izvēlēti eksperti septiņās komisijās. Viņi izvētījuši vērtības – tautas tradīcijās, arhitektūrā un dizainā, kino, literatūrā, mūzikā, skatuves un vizuālā mākslā, katrā atlasot tikai 30 izcilākos un būtiskākos mākslas darbu paraugus.
Katrā nozarē izvirzītie kritēriji atšķiras. Vizuālajā mākslā nolemts turēties tikai pie māksliniekiem, kuru vairs nav mūsu vidū, kino nolemts neminēt konkrētas personības vai virzienus, bet gan noteiktus darbus, kas iezīmē svarīgus pagriezienus Latvijas kinomākslā, turklāt neatkarīgi no to popularitātes. Literatūrā vispirms izveidots saraksts, bet pēc tam domāts par kritērijiem, bet mūzikas eksperti centušies sabalansēt popularitāti ar kvalitāti,
Vissarežģītāk gājis skatuves mākslas ekspertiem. Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš atzīst, ka luga ir mākslas darbs
vien tik ilgi, kamēr tā redzama uz skatuves. Teātris ir enerģētiska parādība. Tādēļ sarakstā iekļautas tādas laika pārbaudītas izrādes, kas saglabājušās tautas atmiņā, pievienojot tikai vienu mūsdienu uzvedumu – Jaunā Rīgas teātra “Garo dzīvi”. Vismazāk vērtību – tikai 27, kas, atšifrējot zīmju valodā, ir trejdeviņi, – “garajā sarakstā” ielikuši tradicionālās mākslas eksperti.
Pēc iecerēm katrā nozarē uzaicināto ekspertu uzdevums ir šomēnes
sagatavot kultūras kanona sarakstu ar 12 savas nozares darbiem. Patlaban vēl mājaslapā
var iepazīties ar katras nozares 30 kultūras vērtībām. Kultūras kanona patronese, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce: “Es kultūras kanonu izjūtu kā pieturzīmes, kas plašajā kultūras laukā identificē un iezīmē noteiktas vērtības. Tas nenozīmē, ka jebkurš sabiedrības pārstāvis nevarētu veidot savu kanonu. Šis ir katras nozares ekspertu redzējums, kas uzrāda atsevišķas kvalitātes. Tieši kvalitātes jēdziens man šķiet viens no visbūtiskākajiem rādītājiem kanona izpratnē, kas neapšaubāmi skatāms kontekstā ar unikalitāti, tautas mentālo redzējumu un mūsu ilgākā laika posmā radušamies priekšstatiem. Šo kultūras kanonu nevajadzētu uztvert kā sastingušu.”
Ieskatam tautas tradīciju ekspertu ieteiktais, kas iekļaujams kultūras kanonā – latviešu tautasdziesmas, dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā, kokles un koklēšana, tautas tērps, Lielvārdes josta, cimdi un cimdu raksti, arheoloģiskās rotas, Latgales podniecība, rudzu maize, Jāņi, talkas, kāzas, krustabas, bēres, kapu kopšanas tradīcijas, maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs, tautas stāstīšanas tradīcijas, pasakas, tautas ticējumi, sakāmvārdi, mīklas, suitu kultūras telpa, lībiešu tradicionālā kultūra, folkloras kustība, Dziesmu svētki, pirts, puķu audzēšanas un dāvināšanas tradīcija
Eksperti atzinuši, ka kanonā iekļautās tradicionālās kultūras parādības ir nozīmīga tautas tikumisko un estētisko vērtību krātuve. Tās raksturo mūsu savdabību Eiropas un pasaules kontekstā, tai pašā laikā norādot uz universālām, daudzām tautām kopīgām sociokulturālām struktūrām: gadskārtu svētki, ģimenes ieražas. Nozīmīga vieta ierādīta amatniecības tradīcijām, kas liecina par paaudzēs pārmantotām prasmēm, iemaņām, meistarību un radošumu. Nosauktās parādības ir apliecinājums tādām nozīmīgām vērtībām kā roku darbs un radoša pašizpausme – vēlme darīt un radīt pašam (dziedāt, muzicēt, dejot, stāstīt, darināt).
Komentāri