Cik Cēsīs ir klaiņojošu suņu, cik kaķu? To nezina ne iedzīvotāji, ne pašvaldības darbinieki. Cik bezsaimnieka dzīvnieciņu ir jūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā? It kā nav. Varbūt nepamanījāt? Lai ieraudzītu, kad otram vajadzīga palīdzība, ir jābūt patiesi redzīgam. Cēsniece Rūta Briede ik dienas rūpējas par vairākiem klaiņojošiem kaķiem.
R.Briede saskaitījusi, ka pie viņas mājas Valmieras ielā 25 patvērumu meklē kādi desmit pelēki, rudi un melni kaķi. Daļa jau piedzimuši kā klaidonīši, daļai bijušas mājas un saimnieki, bet kādudien četrkājainie draugi tomēr izrādījušies nevajadzīgi. Cilvēki izmet grūsnas, slimas kaķenītes, runčukus un pusaugu radības, kuri vēlāk spiesti meklēt cilvēku palīdzību. Mājas kaķi uzticoties, pagrabos, šķūņos vai siltumtrasēs dzimušie un augušie cilvēku pielaižot rokas stiepiena attālumā.
“Šoruden atkal ir četri kaķīši piemesti klāt. Cilvēki tā atļaujas izdarīt – brauc, attaisa mašīnas durvis un palaiž, lai kaķis iet. Reiz mazs kaķēns kliedza visu nakti. Tas bija no mašīnas izmests ruds runcītis, pieņēma kaķene, kuru es izārstēju. Arī klaidonīte. Atceros, kā minnītei tecēja deguntiņš, bija nonīkusi un gaidīja bērniņus. Domāju, kā viņa slima ar visu tiks galā? Aizvedu uz Priekuļiem pie dakteres un sterilizējām. Pēc tam devu akniņu, kas viņai tā garšo. Liku kumosos antibiotikas. Kaķīte izveseļojās, un viņu pie sevis paņēma jauns pāris. Jaunie cilvēki kaķīti iemīļoja, dzīvnieciņš pa atvērtām balkona durvīm bija naktī ielīdis viņu istabā,” tā Rūta Briede. Tas ir tikai viens no daudzajiem kaķu likteņstāstiem, kurus uzņēmīgā kundze piedzīvojusi. Rūta neslēpj, ka daudzi viņas vēlmi palīdzēt dzīvniekam mēdz arī nesaprast vai pārprot. Šis nav tas gadījums, kad tā sauktās kaķu tantes iedod dzīvnieciņiem pāris tirgū pirktas reņģes. Rūta uzsver, ka kopā ar Valmieras ielas dzīvojamā rajona kooperatīva “Birzītes” darbiniecēm un vēl dažiem cilvēkiem uzņēmušies mērķtiecīgas rūpes par to, lai kaķi, kuri dažādu iemeslu, bet lielākoties saimnieku bezatbildības dēļ palikuši bez mājām, varētu nodzīvot kaķa cienīgu mūžu.
“Sametam naudiņu, lai varam kaķiem palīdzēt. Četras kaķenītes ir izoperētas, lai vairāk nav bērniņu. Vēl divām katru nedēļu dodu zālītes, lai nemeklē runčus. Mēs jau ne tikai barojam, domājam, lai klaiņojošo dzīvnieku skaits nepieaug,” uzsver Rūta Briede un nesaprot , kā cilvēki no malas šādu rīcību var nosodīt. Kundze dzirdējusi, ka viņu var pat administratīvi sodīt par klaiņojošo dzīvnieku barošanu, kādam var nepatikt, ka kaķis pasildās uz mašīnas pārsega, un izārstēto, sterilizēto minci var iemidzināt.
“Pirms trim gadiem sāku rūpēties par kaķīšiem. Tur, kur strādāju, vecās lauktehnikas teritorijā, klaidonīšu bija daudz. Iesāku ar kaķīšiem, kas vienmēr gaidīja uz lievenīša. Ieskatījos minkām acīs un citādi vairs nevarēju. No tiem, kas tolaik paši cīnījās par izdzīvošanu, tagad vairs palikuši vien divi runči. Tos katru rītu, arī brīvdienās, eju barot. Noeju to gabalu kājām, jo zinu, ka mani gaida. Es visus klaidonīšus nesaucu par saviem kaķiem, bet viņi gan mani, visus mūs, kas viņus mīļi uzrunā, pabaro, par savējiem uzskata,” nākamo stāstu izstāstīja Rūta, tajā brīdī noglaudīja savu runci Muri un jaunpienācēju Peksi. Melnais šķelmis ar dzintara krāsas acīm iekārtojās saimnieces klēpī un noteica: “Kā man ir paveicies!” Viņš uzvedās tieši tā, lai mēs, kas runājam vien citā valodā, sajustu tieši šo murrātāja domu.
“Peksītis pie manis ir kādu mēnesi. Tieši pirms gada es pagalmā atradu viņam ļoti līdzīgu kaķīti. Tas bija tāds pats pusgadu vecs runčuks. Izmests mājas kaķītis. Sameklēju mincim mājas pie saviem radiem. Šogad skatos, ka pagalmā tāda pati kopija! Kam šie kaķīši nav vajadzīgi? Man tiešām liekas, ka cilvēki zina, ka mēs par kaķiem rūpējamies, tāpēc atļaujas piemest klāt. Tas ir drausmīgi skumji,” sacīja Rūta, kura Peksi nav spējusi atstāt dzīvošanai siltumtrasē, pagrabos, tāpēc tagad tam ir sava guļasvieta, ēdamtrauks un daudz, daudz mīlestības.
“Cilvēki, kuri ir tik bargi pret dzīvniekiem, laikam jūtas vareni. Bet varbūt nemaz neesam tik vareni? Cik reižu kaķim oža un jušana stiprāka? Tikai kaķītis ir mazāks un neaizsargātāks, tāpēc var izmest uz ielas. Es nesaprotu, kā var tālāk dzīvot, ja savu dzīvnieciņu izmet uz ielas? Ziemā klaidonīšiem var nebūt pat siltas vietas, kur nakšņot. Tie, kas bijuši mājas kaķi, siltumtrasi tik drīz neapgūst, nemāk atrast, kur paslēpties no lietus un aukstuma. Un turienes kaķi jaunos nemaz nepieņem. Tie ir dzīvnieku pasaules likumi, bet ko šajā gadījumā ir izdarījis cilvēks? Ja mēs kaķi sev paņemam, tad esam par dzīvību atbildīgi. To taču varētu saprast,” vērtēja Rūta un tikai piebilda, ka no mājdzīvniekiem ļoti daudz var mācīties.” Otru tik uzticīgu dzīvnieku kā sunīti ir grūti atrast. Ļoti pieķeras cilvēkam. Arī kaķītis gaida, kad nāc mājās, jau ir pretim. Ienāk klēpī un mīļojas. Ieritinās un murrā. Man liekas, ka dzīvnieki visu saprot. Tā skatās cilvēkam acīs, tikai nemāk izstāstīt,” sacīja Rūta. Te nu tad cilvēks var pierādīt, ka ir pārāks. Redzīgais vēlmes var izlasīt dzīvnieka acu skatā. Un spēja redzēt ir atkarīga no spējas mīlēt.
Komentāri