Līgatnē šoruden bija pienākusi kārta Ķiberkalna svētkiem. Iepriekšējos gados novadnieki tikās Spriņģu, Skolas, Rīgas un Plučkalna svētkos. Tie ir savējo – gan to, kuri te dzīvo un reiz dzīvojuši, gan ciemiņu – citu kalnu iedzīvotāju – kopā sanākšana. Svētku rīkošanā aktīvi iesaistās mājnieki, un ik reizi tiek izdomāts, kas interesants, tieši šim kalnam piederīgs.
Par Ķirberkalna svētkiem rūpes uzņēmās “Zeit” un Tīklu parks, kas mājvietu raduši Ķiberkalnā, sadarbībā ar kultūras centru. “Piederīgs vari būt, ja te dzīvo vismaz trešajā paaudzē. Arī 50 gadi Līgatnē vēl neko nenozīmē. Prieks, ka paralēli ikdienai varējām piedalīties, palīdzēt sarīkot svētkus ar interesantu programmu,” atzina “Zeit” saimnieks Marģers Zeitmanis.
Visas dienas garumā “Zeit” pagalmā valdīja rosība, skanēja smiekli, neiztika arī bez atkalredzēšanās asarām. Ķiberkalns savu nosaukumu ieguvis no Kārļa Kibera, papīrfabrikas īpašnieka, kuram te piederēja zeme. Līgatnieši to saukuši arī par Ķīberkalnu. Gadsimtu gaitā te bijusi papīrfabrikas palīgsaimniecība, padomju saimniecības “Līgatne” konservu cehs, pilsētas dome, maizes ceptuve, kasku cehs, veikals, sadzīves pakalpojumu punkts, ziepju fabrika, siltumnīcas. Vietējie cer, ka, tāpat kā atdzimis kasku cehs un izveidota jauka atpūtas vieta līgatniešiem un viesiem, pienāks laiks arī konservu ceham.
Visas dienas garumā vairākos seansos varēja noskatīties Adriānas Rozes Līgatnes papīrfabrikā filmēto īsfilmu- komēdiju “Kolektīvs. ES”. Vēlreiz varēja apskatīt fotoizstādi, kurā redzami kasku ceha bijušie darbinieki. Rudens ir konservēšanas laiks, un ķiberkalnieši konservēja stāstus un atmiņas. “Esmu dzimis Skolas kalnā, tad dzīvojis Remdēnkalnā, no 1983.gada Ķiberkalnā. Paskatījos kartē, Ķiberkalns ir vienāds ar Līgatnes Kangara kalna virsotni, kur plīvo Latvijas karogs. Mani pārsteidza sabiedriskie mājas iedzīvotāji, rīkoja talkas, kopa apkārtni. Mājas priekšā auga divas ievas. Pavasaros nevarēja gulēt, tā dziedāja lakstīgalas. Vējš nogāza vecās ievas. Pēdējos gados lakstīgalu vairs nav. Tepat ir ala, kas tūristiem tiek rādīta tikai pēdējos gados. Tā ir viena no retajām, no kuras iztek avotiņš. Ķiberkalnā ir daudz meža dzīvnieku. Kādudien pagalmā bija ienācis zalktis – tātad dzīvojam dabiskā, nesabojātā vidē. Mēs paši nenovērtējam. Mums ir sava ūdens barjera, robeža – kanāls,” par Ķiberkalnu stāstīja Visvaldis Akmentiņš.
Daudziem Ķiberkalns ir bērnība. Daudzi atminas, ka dārzniecībā bija zirdziņš Viesulis, kuru kučierēja vecais Soste, un bērniem lielākais prieks bija pavizināties. Viņi arī gāja uz kūti un baroja Viesuli ar cukurgraudiem. Siltumnīcai bija alpu vijolīšu, rožu un neļķu mājas. Rudeņos tika grābtas lapas un vestas kā mēslojums.
“1972.gadā vēl konservu cehs nebija pabeigts, kad sāku strādāt,” savu atmiņu stāstu sāk Jānis Vīksne un atzīst – ja nebūtu kaimiņos papīrfabrikas un kasku ceha, kuriem lielāki sakari un iespējas, būtu daudz vairāk neatrisinātu problēmu. “Mums bija valūta, ar ko mainīties,” piebilst līgatnietis. Viņa stāstīto papildina citi, un, kā atzīst Harijs Beķeris, notikumiem tagad ir noilgums un daudz ko var atklāt citiem. Arī šodien bijušie strādnieki brīnās, kā jutās tie, kuriem bija jāmazgā 40 tonnu vīna cisternas. Konservu fabrikā tika raudzēta “Melnā aronija”, par kuru dzied pazīstamajā Imanta Kalniņa dziesmā. Te pagrabā skābēja kāpostus un gurķus, pārstrādāja kabačus, patisonus, plūmes, aronijas, spieda sulu, raudzēja vīnu. “Cik vagonus ar mārrutkiem regulāri nesūtījām uz Ļeņingradu. Ar tiem varēja noklāt visas ielas. Mārrutku smalcināšana nebija apskaužams darbs,” pastāsta J.Vīksne.
Ķiberkalnieši atcerējās tos, kuri te dzīvoja, strādāja, viņu dabu, raksturus, dažādus piedzīvojumus.
“Arī Gaujas ielā 5 bija tāda pati strūklaka kā pie kultūras nama. Ūdeni sūknēja no dārzniecības dīķa. Mainījās laiki, strūklakas vietā sabēra zemi un iestādīja puķes,” pastāsta Daina Birne.
Iveta Ārgale uzsvēra: “Ieraugu cilvēkus no bērnības, un gadi pazūd.” Kāda cita bijusī ķiberkalniete piebilda: “Līgatnē jūtos kā pie Dieva aizdurvē, kāds par šo vietu tura īpašu rūpi.”
Atmiņas iekonservētas, Harijs Beķeris tās ierakstījis Līgatnes vēsturei. “Laiks skrien. Aizmirsies jau tas, kas notika pirms dažiem gadiem. Sanākot kopā, var atcerēties,” saka H.Beķeris, kurš darba gaitas kā krāvējs sācis konservu cehā. “Mēs visiem stāstām, kas tikai Līgatnē nav bijis un tagad nav tā un tā. Bet ir jāstāsta par to, kas mums ir,” uzsvēra Visvaldis Beķeris. Sarunas lielākos un mazākos bariņos turpinājās visu vakaru.
Apsveikt ķiberkalniešus bija atbraukusi Guna Ķibere no Rūjienas “Pie uzvārda tikusi, ieprecoties Ķiberu dzimtā, kas Rūjienas un Mazsalacas pusē ir kupla. Vīra radi dzimtas koku izpētījuši līdz 1780.gadam, un baznīcas grāmatas rāda, ka katrā paaudzē bijis Kārlis. Un arī papīrfabrikā bijis Kārlis Ķibers, ir stimuls papētīt uzzinot, ka te Ķiberkalns. Visa ģimene – seši cilvēki – atbraucām, jo kuram tad vēl uzvārdā ir kalns un vēl svētki. Vīrs piedalījās riteņbraukšanas sacensībās, man patīk konservēt – tā kā tieši tas, kas mums vajadzīgs svētkos,” sacīja G.Ķibere un novēlēja būt lepniem par savu dzimto vietu.
Pirmo reizi Līgatnē notika kalnā braukšanas sacensības. No papīrfabrikas galvenās ieejas bija jātiek Ķiberkalnā. Drosminieku netrūka, un konkurenti bija spēcīgi. Jaunākajiem dalībniekiem bija tikai divi un četri gadi. Uzvarētājus “Zeit” sumināja ar dāvanu kartēm no 25 līdz simts eiro.
Svētki noslēdzās ar grupas “Trimanos” koncertu.
Komentāri