Latvijas Dabas muzejs par 2009.gada dzīvnieku ir izvēlējies brūno lāci. Par gada dzīvnieku nominētais pēdējo gadu laikā
licis daudz runāt gan sabiedrībai, gan masu medijiem un vides speciālistiem. Pievēršot tam uzmanību, tiks veicinātas diskusijas sabiedrībā, kā arī izpratne par jautājumiem, kas saistīti ar lāča un cilvēka līdzāspastāvēšanu.
Pēc speciālistu vērtējuma, Latvijā regulāri sastopami desmit līdz 15 lāči. Daži no tiem dzīvo Latvijas teritorijā, bet pārējie ieklīst no kaimiņvalstīm – Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Lāči uzturas Latvijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas pierobežas rajonos, Gulbenes un Madonas rajonā, kā arī Kurzemē – Dundagas un Ances apkārtnē.
Latvijā brūnais lācis kopš 1977.gada ir Latvijas Sarkanajā grāmatā kā reta suga, kura tuvākajā laikā neizmirs, bet var ātri iznīkt vides specifisko prasību
vai nelielās apdzīvotās teritorijas dēļ.
“Lācis ir Latvijas dzīvnieks,” uzsver Gaujas Nacionālā parka zvērkope Velga Vītola un pastāsta, ka Dabas muzejā Latvijas kartē iezīmētas 14 vietas, kur redzēti lāči, pārsvarā Vidzemē. “Tas nav maz. Kāds redzējis arī lāča migu, bet mammu ar bērniem neviens nav sastapis,” saka Velga Vītola. Ziemeļvidzemes virsmežniecības medību un uguns apsardzības daļas vadītājs Jānis Ročāns atzīst, ka Cēsu rajonā reizi divos gados izskan ziņas, ka lācis ieklīdis. “Lāči ieklīst, tas ir fakts. Tie te pastāvīgi neuzturas. Ne jau par visiem gadījumiem informācija aiziet tālāk. Baumu līmenī zinu, ka arī pērn manītas lāča pēdas, ” domās dalās Jānis Ročāns. Viņš atceras gadījumu pirms gadiem desmit vai vairāk, kad pie Gaujas tilta Cēsīs klejojis lācis un nobaidījis kādu tanti. Senāk lācis ir apdzīvojis visu Eiropu, izņemot Islandi, Gotlandi, Korsiku, Īriju un Sardīniju. Latvijā brūnais lācis ir dzīvojis kopš bronzas laikmeta. Sākot no 19.gadsimta beigām, lāči vairāk sastopami Latvijas austrumu daļā, kur tie regulāri imigrē no Krievijas un reizēm arī no Igaunijas. Pirmās brīvvalsts laikā lāčus regulāri izšāva, tāpēc tos neuzrāda mežu dzīvnieku sarakstos 20.gadsimta 20. – 40.gados. 2002. gadā Latvijā reģistrēti četri lāči.
Latvijas lāču nākotne ir atkarīga no cilvēkiem, jo viņi vienīgie var apdraudēt lāčus, dabisko ienaidnieku ķepainim Latvijā nav.
Lāču ziemas miegu un vairošanās sekmes traucē medības ar dzinējiem, it īpaši vēlā rudenī un ziemā,
un mežizstrādes palielināšanās. Ziemas migu lāči ierīko nomaļās vietās – zem izgāztiem kokiem, augsnē vai alās, kas izraktas skudru pūžņos. Ziemas migu tie ierīko vissausākajā vietā, kas ir pieejama, ūdenstilpju tuvumā. Migu siltina ar sūnām, sienu, lapām un egļu zariem. Lāču mātes migas veido plašākas un dziļākas. Tās pašas sevi vēl papildus apsedz ar egļu zariem. Ziemas guļas vietu lāči pamet aprīlī. “Pēdējos gados Latvijā ik pa laikam dzirdam, ka kaut kur redzēts lācis. Tas satrauc cilvēkus, jo nezinām, kā rīkoties,” domās dalās lāču pazinēja Velga Vītola un turpina: “Lācis ir atraktīvs, skaists, interesants dzīvnieks, bet jāatceras, ka tas ir lielāks par peli. Ja mežā ierauga lāci, nevajag kāpt kokā, paniski kliegt, bet dzīvniekam ļaut saprast, ka esat turpat viņam blakus, kaut klusi parunāties ar sevi. Lācis aizies. Ja sāksiet kliegt, viņš izbīsies, muks un arī biedētājs pats izbīsies.
Lācis
neuzbrūk.
Izņēmums var būt reizes, ja tuvumā ir lācēni.” Zvērkope uzsver, ka lācis pēc dabas ir gudrs un slinks. Ja, ienākušu pagalmā, to pacienās, viņš nāks vēl un kļūs dusmīgs, ja neko nedos. “Nezināšanas dēļ pastāv uzskats, ka, paceļoties pakaļkājās, lācis kļuvis agresīvs. Nē, viņš tā dara, lai labāk redzētu. Arī Līgatnes voljērā, ieraudzījis vāveri, lācis paceļas uz divām kājām un ieinteresēti skatās,” stāsta Velga Vītola. Viņa pārliecinājusies, ka Latvijā mēs ļoti maz zinām par lāčiem, ir maz informācijas, tāpēc arī rodas dažādi pārpratumi, pat situācijas, ka lācēns, kurš no bailēm uzkāpis kokā, tiek nošauts.
“Dzīvnieki ir jāmīl, pareizi jāmīl. Tas, ka es bučojos ar lāci, nenozīmē, ka to drīkst darīt vēl kāds. Arī es voljērā pie lāčiem neeju,” atgādina zvērkope un uzsver, ka katrs dzīvnieks bagātina Latvijas faunu.
Komentāri