Mildas Pupures piemājas pļaviņā ganās divas kazas un trīs kazlēni.
“Slaucu kaziņas un uztaisu sieriņu. Tas ļoti garšo mazbērniem,” saka Milda Pupure, kurai ir 15 mazbērni. “Tiem, kuri dzīvo tuvāk, tiek vairāk. Tie, protams, ir nītaurieši – veseli septiņi,” viņa priecājas un stāsta, ka mantinieki vēl mīt Ģikšos, Ieriķos un arī Pļaviņās. “Sieru taisu gandrīz katru dienu, bet Jāņos īpaši. Kazas devīgas, sanāk četri litri piena slaukšanas reizē. Tūlīt to svaigu leju katliņā, un siers top. Uz Jāņiem ar ķimenēm,” receptes neslēpj Mildas tante un pastāsta, ka ikdienas sieram garšu piedod ķiploki, dillītes un citas garšvielas. “Jāņu sieru esmu jau sataisījusi, kaut gan jāteic, ka latviešiem par Jāņu galveno ēdienu kļuvis šašliks, bet par dzērienu – šņabis. Manā prātā tā nav nekāda Jāņu svinēšana. Jāņos vajag sieru,” pārliecināti saka M. Pupure un aizrāda, ka tas jātaisa no tikko slaukta, kazas siltumu vēl saglabājuša piena. “Uzkarsēju līdz vārīšanās temperatūrai, trim litriem pievienoju tējkaroti citronskābes, tad piens smuki saraujas. Klāt oliņas un ķimenes. Drusku uzkarsēju, tad marlītē, slogu virsū, un Jāņu siers gatavs,” atklāj siera gatavotāja un piebilst, ka izmanto arī pērkamās garšvielas, lai dabūtu noslēpumaināku siera garšumiņu.
Milda Pupure atzīst, ka ģimene tā izklīdusi Latvijas plašumos, ka uz Jāņiem sabraukt kopā visiem nav iespējams. Viena no meitām ir Aiviekstes pagasta padomes priekšsēdētāja. Viņai svētkos jāpaliek uz vietas – izlaidumi, Jāņu svinēšana un citas vasaras aktivitātes. “Man ir dēls Jānis. Viņš dzīvo Ģikšos. Turp braucu bieži. Pie mājas iztaisīti skaisti dīķi. Tur arī līgojam. Šie svētki man vienmēr bijuši sirdī, bet agrāk tie bija sirsnīgāki. Pati neesmu vietējā, kādreiz dzīvoju Skujenē. Tur mēs gājām no mājas uz māju, svinējām . Ne jau tā kā tagad, ka līgotāji piedzeras un vienā čupā noguļ nakti. Ja tā padomā, tad tagad uz citām mājām līgot vairs nevar iet. Daudzviet brīnās, kāpēc esi atnācis, jo mūsu mājā Jāņa nav. Agrāk uz to neskatījās – gāja visur. Katrā mājā uzcienāja. Padomju laikā, pat tad, kad Jāņu svinēšana bija aizliegta, kurinājām jāņuguni uz nebēdu. Pie mājas bija augsts kalns. Egles galā liesmojoša muciņa. Līgojām tā, ka skanēja visa nomalīte. Jāņus svinēšu arī šogad. Kādreiz visi gājām kopā uz Nītaures estrādi, kā būs šogad, vēl nezinu, bet siera uz svētkiem netrūks. Netrūks arī bērza zaru pie durvīm, jo, ja to nav, tā vairs nav latvieša cienīga māja. Nav svarīgi, tur dzīvo Jānis vai ne, bet latvisko svētku sajūtai šai laikā jābūt katrā mājā,” pārliecinoši nosaka Milda Pupure un aiziet uz pļavu pie savām kaziņām, kur priekšjāņu laikā tās līdz ausīm puķēs brien.
Komentāri