Mākslas telpā “MALA” Cēsu Mazais teātris un Ilze Lieckalniņa aicināja uz koncertu un dzejas lasījumiem. Ieejas biļetes vietā – ziedojums ukraiņu tautas atbalstam. Visi saziedotie līdzekļi pārskaitīti ziedot.lv.
“Mani neatstāja vienaldzīgu Ukrainas valdības pārstāves teiktais, ka katrs darām to, ko šajā situācijā varam izdarīt vislabāk. Es varu rīkot pasākumus, ne tikai savākt naudu un palīdzēt materiāli, bet palīdzēt ar kopā būšanu domās par Ukrainu. Tas ir vienīgais, kā varu palīdzēt Ukrainai,” saka Ilze Lieckalniņa un klusi piebilst: “Viss, kas saistīts ar mani, manu dzīvi un darbu, atvirzās malā, jo ir kas svarīgāks.”
Dzejas lasījumu vakarā aktieri Ieva Puķe, Diāna Krista Stafecka, Ilze Lieckalniņa, Mārtiņš Liepa un Kārlis Zahovskis ar dzejnieku vārdiem pauda to, ko tagad jūt pasaule: bailes, neziņu, cerību, savas zemes mīlestību un alkas pēc brīvības. I.Lieckalniņa lasījumus sāka ar Tarasa Ševčenko dzejoli. Skanēja K.Skujenieka, Ziedoņa, Aspazijas dzeja. Kā teica I.Puķe, nav vārdu, ko sacīt, lai izteiktu to, kas notiek.
“Nav jau daudz iespēju 25 gadus jaunam vīrietim, kurš nav Zemessardzē un nav īpaši izglītots politikā, kuram nav bezlimata finanšu. Bet es varu mēģināt būt stabils un mierpilns līdzcilvēkiem un dalīties ar to, ko uzrakstījuši dzejnieki,” atzina aktieris Kārlis Zahovskis.
Dzejnieki Jānis Rokpelnis, Daina Sirmā un Agnese Rutkēviča lasīja savus agrākajos gados tapušos dzejoļus. A.Rutkēviču vienaldzīgu neatstāja arī Maidana notikumi 2014.gadā, pierakstītas tā laika izjūtas. Viņa arī iepazīstināja ar dzejnieka Māra Salnāja un ukraiņu dzejnieku dzejoļiem, kas uzrakstīti gan pirms astoņiem gadiem, gan pirms dažām dienām, Čornobiļas uzlidojuma laikā sēžot pagrabā. Tajos ieskanas – ja mēs to visu izturēsim, Ukraina – nebaidīties, Dņepras krastos, ko vēl nav skāruši tumši pirksti…
“Nevaru gulēt, sekoju līdzi notikumiem. Nevaru un negribu novirzīt domas,” tovakar “Druvai” teica cēsnieks J.Rokpelnis. Viņš visu mūžu seko politikai. “Cenšos informāciju uzzināt no pirmavotiem. Sekoju Ukrainas ģenerālštāba, Aizsardzības ministrijas informācijai, arī Baidena, Džonsona ierakstiem un teiktajam, tāpat daudziem ukraiņiem un krieviem, kuri mūk no Krievijas. Ir sāpīgi, cik ātri esam aizmirsuši krievu laikus. Pazīstami cilvēki raksta atbalstu Tatjanai Ždanokai, jo viņu cienot par principialitāti un mērķtiecību. Arī Putins ir principiāls. Cilvēki nesaprot ētikas kategorijas,” sacīja dzejnieks.
Arī aktieris Mārtiņš Liepa atzina, ka pēdējās dienās nospiež ne tikai smagums, arī smeldzīga sāpe. “Tepat Latvijā ir sabiedrības daļa, kas karu neuztver kā kaut ko ārkārtēju. Ukraiņiem tā bija jau 14. kara diena, mums – tikai 14. diena. Cilvēki kurn, īd, ka benzīns ir dārgāks, ka griķu nav. Tas šķiet tik sīki, tukši un zemiski. Un visvairāk satriec tas, ka tādi ir cilvēki, kurus pazīstu. Tas sāp. Tad domāju, kāpēc tā ir. Vienīgais, ko varu izdomāt, viņi neapzinās, ko nozīmē – Ukraina karo arī par mums. Neapzinās to, kas nāk līdzi karam. Vienīgais, ko saprot – karš ir slikti, Putins ir slikts. Trūkst izpratnes, un tas ir ļoti skumji,” viedokli pauda aktieris. Viņš arī uzsvēra, ka vienīgais, ko var darīt – stāstīt patiesību, skaidrot, iesaistīties informatīvajā karā. “Sociālajos tīklos jādalās ne tikai ar kara šausmām, arī karikatūrām, ironiju, stāstiem par labo, ko kāds izdarījis. Tas atradīs ceļu pie cilvēkiem Krievijā. Ne jau visi ir par karu. Pamazām viņi mostas. Nevaru saprast, kā var likt cietumā par to, ka saki taisnību. Kā tā var būt! Nevaru noticēt, ka melu piramīda var noturēties ilgi. Tai ir jāsagrūst, un mēs varam piedalīties tās graušanā! Tas ir mūsu karš,” teica M.Liepa.
Aktieris arī pauda neizpratni par to, ka daudzi, runājot par karu Ukrainā, uzreiz piemin NATO un 5.pantu. “Bet aizmirst, ka kara zona būs Latvija, te karos un postīs. Nezinām, kas čalim ar troļa seju ir galvā, viņš ir iedzīts stūrī. Jācenšas palīdzēt Ukrainai uzvarēt šajā karā, pirms tas atnācis pie mums,” atgādināja M.Liepa un uzsvēra, ka labais uzvarēs, tā tam jābūt.
Aktieris Nikolajs Ērglis piebilda, ka “tās grūtības, kas mums priekšā, skars vienīgi mūsu kabatas. Ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka tā cena par mūsu brīvību. Atcerēsimies Antona Austriņa rakstīto: “Nomierinies, dvēselīte, lai var Dievu ieraudzīt!” To mums vajadzētu izdarīt. Pēc tam, kad ukraiņi būs uzvarējuši, noteikti noorganizēsim te pasākumu.”
Dzejas lasījumi, pārdomas bija kā stiprinājums pašiem. Bet labām domām ir tāls lidojums.
Komentāri