Vispirms Cēsu kultūras centrā, bet līdz svētdienai Izstāžu namā apskatāma rajona kultūras darbinieku vaļasprieku izstāde “Es daru tā, citi dara tā.” Vairāk nekā 30 radoši cilvēki cits citam un arī interesentiem bija izlikuši rokdarbus, krājumus. Viņu ikdiena paiet, strādājot ar amatiermākslas kolektīviem, rīkojot pasākumus, dziedot, dejot un teātri spēlējot vai vienkārši strādājot kultūras centrā.
“Ideja radās jau sen. Kad satiku bijušos kultūras darbiniekus, viņi šķita tādi skumji, bet acis iedzirkstījās, kad runājām par rokdarbiem, citiem vaļaspriekiem. Kad ieminējos par izstādi, atsaucība bija necerēta. Arī tagadējie kolektīvu vadītāji un dalībnieki, kultūras centra darbinieki ar lielu interesi ideju atbalstīja,” “Druvai” pastāstīja izstādes rīkotāja
Astrīda Kamša.
Rokdarbnieces aizvadītajā ziemā strādāja jo čakli, krājēji nopūta putekļus no kolekcijām, tie, kuru darbs un vaļasprieks tik ļoti savijies, ka grūti atšķirt, domāja, kā to parādīt citiem.
Zālītē daudzveidīgā izstādē rokdarbi – adījumi, tamborējumi, izšuvumi, salmu cepures, mapes ar gadu gaitā savāktiem materiāliem par dažādām tēmām, dziesmu notis, dzejoļi, deju apraksti. Foajē kā pārsteigums daudziem kultūras biedrības “Harmonija” izdotās grāmatas. Vai tiešām tik daudz!
“Mēs paši bijām pārsteigti, cik daudz ko protam, cik dažādas ir mūsu intereses,” uzsvēra Astrīda Kamša.
Izstādes dalībnieki un interesenti sarunā stāstīja par sevi, skanēja dziesmas, dzeja, deju soļi – arī tie tapuši kā vaļasprieks.
Aina Šķipsna un Mirdza Sedleniece ir tautas daiļamata meistares. Viņu mūžā rokdarbiem bijusi vieta ikdienā no bērnības. “Cik nu pensionāram laika, tik strādāju rokdarbus arī tagad, vienīgi vairs neaužu,” atzina Aina Šķipsna, viena no pirmajām “Raitā soļa” vadītājām. Savukārt ilggadējā bērnu un skolēnu deju kolektīvu vadītāja Mirdza Sedleniece todien atcerējās, kāds izskatījies dziju veikals Rīgā, kad viņa, piecgadīga meitene, tur regulāri iegriezusies. Velta Caunīte ilgus gadus kultūras namā vadījusi šūšanas – piegriešanas kursus. “Darināju visu, ko vajadzēja, un mācīju citiem,” atzīst rokdarbniece. Ar īpašu interesi izstādes dalībnieki apskatīja pazīstamās koncertmeistares Ausmas Sīlītes rokdarbus. Diemžēl veselība neļāva viņai būt kopā ar visiem. Kolēģes Mirdza Sedleniece un Aina Šķipsna atcerējās, kā savulaik pieredzē dalījušās, Astrīda sūtīja sveicienus no Ausmiņas. (Kad tapa raksts, uzzinājām, ka tie bijuši viņas pēdējie sveicieni, Ausmas Sīlītes vairs nav mūsu vidū).
Kultūras centra darbiniece Elza Peipiņa sagādāja pārsteigumu. Daudzām tā iepatikās viņas tamborētās cepures, ka ne viena vien pasūtīja arī sev. “Mazbērni apadīti, jādomā, ko darīt,” tā lakoniski Elza Peipiņa. Arī ansambļa “Gauja” dalībniece Jūlija Rakule netur sveci zem pūra. Viņas vaļasprieks – visi rokdarbi. “Tam, kas patīk, vienmēr var atrast laiku,” uzsver Jūlija.
Popgrupas “Hey” vadītājas Inas Aizgales vaļasprieks – komponēt dziesmas. Pirmā uzrakstīta pirms 12 gadiem un nu jau pūrā ap 50. Tagad top “Puķu dziesmas”, vārdus desmit dziesmu ciklam uzrakstījusi Inga Cipe. “Divas jau uzrakstītas, kad būs visas, gribam ierakstīt,” atklāj Ina Aizgale.
Kora ”Ābele” diriģente Līga Priedīte, kaut atzīst, ka brīvā laika nav, atrod brīžus, lai gatavotu salmu cepures. Vēl viņa kopj aitas, makšķerē un aprūpē bites. “Man ļoti gribas iemācīties pīt klūdziņas. Materiāli ir ezermalā, atliek tik darboties,” saka Līga Priedīte.
Kultūras centra darbiniecei Velgai Ezergailei, kā pati saka, patīk vākt, krāt un apkopot. Septiņus gadus dēls Pēteris ir Kristera Serģa mehāniķis, un Velga ir savākusi septiņas mapes par motobraucēja gaitām – avīžu izgriezumi, sacensību caurlaides, rokassprādzes, biļetes. Vēl var teikt, ka Velga ir kosmētikas firmas “Oriflame”vēsturniece, jo savākusi informāciju par visiem katalogu produktiem pēdējos septiņos gados. Kādreiz krājusi arī Gunāra Bērziņa karikatūras, tās tagad glabājas laukos. “Man tēvs ir krājējs, tas man no viņa,” tā Velga.
“Raitā soļa” vadītājam Andim Kozakam patīk sacerēt jeb rakstīt dejas, tās iestudēt. “Deja top lēni. Man rodas ideja, to izstāstu komponistam, viņš izanalizē un piedāvā muzikālo versiju. Tad top deja. Tas ir garš process,” stāsta Andis, kurš albumos glabā deju aprakstus, fotogrāfijas. Viņa pūrā ne tikai tautiskās, arī netradicionālās dejas.
Politiski represēto Cēsu biedrības valdes locekle Zigrīda Perevalova uz izstādi atnesusi rokdarbus. ”Man vaļasprieki mūža gaitā mainījušies. Esmu dziedājusi, dejojusi. Līgatnē iesaistījos audēju studijā. Tagad man mājās mazas stellītes un aužu,” pastāstīja Zigrīda.
Dzidras Olengovičas vaļasprieks – radošu cilvēku kopā pulcēšana, grāmatu sagatavošana un izdošana, naudas piesaistīšana. Kultūras biedrība apvieno 62 biedrus, tā izdevusi 23 grāmatas. “Top izdevuma “Man vārds ir uz mēles” otrais sējums. Pirmajā bija pārstāvēti 50 autori, otrajā būs daudz jaunu vārdu,” tā Dzidra Olengoviča.
Daudzveidīgajā vaļasprieku klāstā, protams, arī dziedāšana un dejošana, kas kuplināja tikšanās reizi. Senioru ansambļa “Gauja” dalībnieces dziesma pavada gadu desmitu garumā. Bet kora ”Ābele” dziedātājas nesen sākušas dejot. Gan pašām patīk, gan koncerti daudzveidīgāki.
Aizvien var atrast kādu nodarbi brīvam brīdim. Un arī aizņemtie kultūras darbinieki rod prieku, darot to, kas patīk. Un priecējot citus. Ne tikai ar acīm un ausīm baudāmiem vaļaspriekiem. Piemēram, Veras Puidetes aizraušanās ir tortu cepšana.
“Neturi sveci zem pūra. Mēs to nedarām,” ar lepnumu uzsver Mirdza Sedleniece.
Pirmās vaļasprieku izstādes dalībnieki izteica pārliecību, ka jābūt arī nākamajai izstādei. Tie, kuri šajā reizē nokautrējās, jau pārliecinoši teica, ka piedalīsies.
Komentāri