“Vecelmūžos” var satikt Valentīnu Vītolu ar sievu Māru. Sieva strādā Spāres internātpamatskolā, bet Valentīna pārziņā ir nelielā saimniecība.
Valentīns ir pensijā, tādēļ šiverēšanās pa lauku sētu ir tas, kas aizpilda viņa brīvo laiku. Vītoli par dzīvi nesūdzas un saka, ka vienmēr atrodas kas darāms, jāapsaimnieko savs zemes stūrītis, jārūpējas par aitu ganāmpulku, kur patlaban ir ap divdesmit aitu, uz ziemu būšot mazāk, jo kūts ir maza, un jādomā par to, lai visiem pietiktu vietas. “Neko daudz turēt nevaram. Cik atļauj platība, tik arī varam turēt. Ielikām sludinājumu internetā, ka pārdodam aitas. Cilvēki zvana, interesējas. Gatavi braukt pakaļ no dažādām Latvijas vietām,” min saimnieks un pastāsta, ka savulaik turēti arī liellopi, notikusi lielāka saimnieciskā darbība.
Vītolu ģimenē ir trīs bērni, aug arī vairāki mazbērni, kas bieži brauc ciemos pie vecvecākiem. Te viņus piesaista ne tikai aitas, bet arīdzan lauku vides nepiespiestība un brīvā atmosfēra.
Kā noskaidrojas, divi Vītolu bērni ir aizklīduši prom no Nītaures puses. Bet dēls Rihards dzīvo turpat laukos, uzcēlis māju netālu no pašiem “Vecelmūžiem”. Viņa dzīvesvieta turpat pāri pļavai ir labi redzama. Rihards ir pārliecināts, ja vien ir automašīna, tad, ņemot vērā attālumu no Nītaures, uz darbu var mierīgi izbraukāt arī uz Rīgu. “Uz darbu Rīgā esmu braukājis katru dienu, jo tur var vairāk nopelnīt. Man tas atmaksājas. Laukos jūtos labi, un, kaut arī patērēju ceļā vairāk laika, gandarījums, ko sniedz lauku miers, ir neatsverams. Lai arī pilsētā esmu nodzīvojis ļoti ilgi, esmu no tās sugas, kuri pilsētā jūtas kā cietumā. Man pilsēta ir kā liels skudru pūznis, un tā kņada, kas tur apkārt, nav priekš manis, esmu atkarīgs no brīvības, ko sniedz lauki. Ir skumji, ka Latvijas politiķi vairāk atbalsta lielos lauksaimniekus, nepadomājot par to, ka tieši ierindas cilvēks ir tas, kas veido mūsu lauku dvēseli,” domā Rihards un piebilst, ka nupat sācis jaunu darbu, tagad viņš ik dienas braukā uz Līgatni. Viņš strādā SIA “Eco House Industries”, kas
ražo koka karkasa paneļu mājas, kā arī citas mājas no dabīgiem un ekoloģiskiem materiāliem. Tur viņš pilda ceha vadītāja pienākumus.
Rihards uzskata, ka arī citi laukos var atrast darbu, bet vispirms ir vajadzīga motivācija strādāt. “Ņemot vērā daudzu pilsētu tuvumu, reģionā ir samērā attīstīta infrastruktūra un darbu noteikti atrast var, protams, ja grib. Sliktākajā gadījumā var arī izbraukāt
uz Rīgu.
Ja kāds saka, ka laukos nav, ko darīt, tad tas ir iztēles trūkums. Katram gan ir sava situācija un iespējas. Es zinu arī otru medaļas pusi – labus darbiniekus ir grūti atrast. Sakarā ar to, ka algu līmeni uzņēmēji vēlas turēt tādu, kāds viņiem šķiet pareizs un taisnīgs, arī attieksmes līmenis ir tāds, kāds viņš ir, – daudzi labi speciālisti šobrīd ir ārzemēs, bet
labie speciālisti, kas ir palikuši, jau strādā. Klejo pārsvarā tie, kuriem ir problēmas ar attieksmi pret darbu,” viņš saka.
Vēl jāmin, ka Rihards ir biedrības “Nītaures Mednieku klubs” dalībnieks, un tas jau pasaka priekšā, ka viņa aizraušanās ir medības. Savam hobijam Rihards atrod brīvo laiku. “Šobrīd sākušās dzinējmedības. Sokas labi. Šaujam cūkas un aļņus. Pašam nupat izdevās nomedīt alni,” atklāj Rihards.
Ilze Fedotova
Komentāri