Arī tautas lietišķās mākslas meistari un rokdarbnieces būs XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku dalībnieku vidū. Viņu darbi būs tautas lietišķās mākslas izstādē „Es vidū”, kas notiks Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.
Šonedēļ v/a “Tautas mākslas centrs” vecākā speciāliste tautas lietišķās un tēlotājas mākslas jautājumos Linda Rubena, tekstilmākslinieces Baiba Vaivare, Lilita Līdaka un Dace Pudāne pabija pie audējām Līgatnē un Raunā, lai izraudzītos darbus izstādei.
“Raunas audēju veikums bijis visās Dziesmu svētku izstādēs,” uzsver pagasta audēju kopā turētāja Vija Vaišļa. Brīvo laiku, radot krāšņus audumus, pavada 12 raunēnietes.
Cilājot segu un dreļļu klāstu, tekstilmākslinieces vairākkārt atzina: “Šis drellis jāņem, tas ir kas īpašs. Jūs neraudāsiet, ja visus izstādē neizliks, jo pietrūks vietas.” No raunēniešu saaustā izraudzīja 32 darbus.
“Rokdarbnieces Latvijā čakli strādājušas, visām ir kvalitatīvi, tehniski precīzi un mākslinieciski darbi. Tā ir audēju meistarība. Pirms dažiem gadiem bija šaubas par tehnisko kvalitāti. Tie laiki, kad no pārpalikumu kamoliņiem mēģināja radīt, pagājuši. Pieejami kvalitatīvi materiāli, ir tehniskās iespējas. Audējas saprot, ka viņu darbu sāls ir kvalitātē,” stāsta Linda Rubena un pauž apbrīnu, ka mūsdienās, kad viss tiek darīts copy paste, cilvēks spēj tik daudz laika veltīt oriģināliem rokdarbiem. “Siguldā redzējām darbu, kuru drīkst ņemt tikai baltos cimdos – no spolīšu diegiem tamborēts aizkars, veidots no sloksnītēm.
Brīnišķīgi! Kāds tajā darbs ielikts! Un tas smalkums, izsvērtā kompozīcija!” domās dalās Linda Rubena.
Lai gan pierasts, ka tautas māksla ir tik tradicionāla, atklājumus tajā var nemeklēt, tekstilmāksliniecei Baibai Vaivarei ir cits vērtējums.
“Ikkatrs audums – tas ir radošs darbs. Katrs citāds. Drellī ieauž zaļu svītriņu – tajā jau ir cita dzīvība. Varbūt latvieši tāpēc tik radoši, ka nekad nav bijuši pārlieku bagāti. Bagātība samaitā. Audumos tāds smalkums, jo nācies domāt,” redzēto vērtē Baiba Vaivare un piebilst, ka katrā segā, katrā drellī atklājas latviskā izjūta. Katra audēja domā, lai viņas darbs ar kaut ko atšķirtos, kaut vai dreļļa galus izveido citādus nekā kaimiņienei. “Segās ienāk krāšņas nianses. Raunēniešu dreļļos zaļā svītriņa – tā ir radoša pieeja, un neviens nevar teikt, ka tas drellis nav latvisks. Pēc definīcijas par etnogrāfisko tiek uzskatīts laiks līdz pagājušā gadsimta 20.gadiem, no tā laika darbiem gatavo kopijas. Plašākā nozīmē – etnos ir tauta, grafos – rakstīt. Tauta turpinās. Etnogrāfija nepazūd. Arī tagad taču mēs esam tauta. Ka audēju darbos kaut kas varētu nebūt etnogrāfisks, vispār nav runas. Katrs raksta citādāk. Arī tad, ja kāds aizņēmies kaut ko no zviedriem, tas nenozīmē, ka darbs nav latvisks. Tā ir latvieša būtība – viņš nemaina savu identitāti. Ja citur ierauga kaut ko labu, tomēr uztaisa pa savam, pēc sirds, latvisku, nevis zviedrisku vai vācisku.
Lielie darbi vienmēr nes līdzi latvisko tradīciju. Mazajos – izšuvumos, tamborējumos – daudz ātrāk parādās svešās ietekmes. Tā bijis vienmēr. Latvietis nekad nav dzīvojis atsevišķi. Drellis Latvijā ienāca hercoga Jēkaba laikā no holandiešu audējiem. Vai tagad kāds latviešu etnogrāfiju var iedomāties bez dreļļiem? ” domās dalās Baiba Vaivare.
Līgatnē tekstilmākslinieces pārsteigušas stellēs radītās šatiera un dubultās segas. “Dubultās segas visas izraudzījāmies izstādei, nevienu nevarējām atstāt. Kādi krāšņi kontrasti – zilais un oranžais! Arī dzelteni, brūnie toņi – tik medaini. No Līgatnes braucot uz Cēsīm, tās krāsas, kas segās, redzējām ainavā. Brīžam
šķiet, daudz kas tik pierasts, liekas salkans, bet darbos ir tāds smalkums. Katra sega ir īpaša,” iespaidus pauda tekstilmāksliniece Lilita Līdaka.
Izstādē Rīgā būs vairāki tūkstoši darbu, segu vien ap trim tūkstošiem. “Būs ļoti grūti kādu darbu neizlikt,” saka Dace Pudāne un uzsver, ka latvietis ir radīts skaistumam un vienmēr būs cilvēki, kuri audīs, adīs, tamborēs.
Izstādē Rīgā starp citu meistaru darbiem būs arī Raunas, Līgatnes, Nītaures, Vecpiebalgas un arī Cēsu audēju darbi.
Komentāri