Rīt Mātes diena! Mēs meklējam skaistākos ziedus un labākos vārdus, ko dāvāt savai dzīvības devējai – stiprajam balstam un aizstāvei pret dzīves vētrām. Tai, kura vienmēr cenšas būt blakus vēl tad, kad jau esam pieauguši, kad ar tādu pašu gādību rūpējamies par saviem bērniem. Māte rada to paaudžu saikni, kas pazīstama tikai cilvēku pasaulē – būt saistītam ar savu bērnu visu mūžu.
Arī raunēnietei Ilzei Leibomai pie durvīm rīt klauvēs dēls Rolands ar ziedu pušķi rokās un teiks apmēram tā: ”Mīļo mammīt, es tevi sveicu…! Paldies, ka tu esi!” Tad atskanēs telefona zvans un vecākais dēls Sandis arī teiks mīļus vārdus, bet šai Mātes dienā Ilze no viņa rokām ziedus nesaņems. Sandis atrodas tālu – miera nodrošināšanas misijā Irākā.
Tādēļ ar Ilzi Leibomu runājām par dzīvi un izjūtām, kādas zina tikai sieviete, kura ir vai bijusi karavīra māte.
– Kas bija stimuls tam, ka dēls Sandis izvēlējās profesionāla karavīra dzīvi?
– 18 gadu vecumā Latvijas armijā dienēt aizgāja gan Sandis, gan Rolands, jo paši to vēlējās. Viņiem pat prātā nenāca doma no dienesta izvairīties. Pēc tam Sandis izvēlējās dienestu turpināt un kļūt par profesionālu karavīru, jo šī profesija ieinteresēja. Vispirms gan gadu padomāja, un tad stingri izlēma.
– Karavīra darbs un dzīve ir pakļauta riskam, nezināmajam. Kā raudzījāties uz dēla izvēli?
– Jāteic, ka man tā patika, jo uzskatu, ka puišiem obligātie armijas gadi jānodien. Arī dēli tā domā.
Tas rūda raksturu, veido gribasspēku un stāju. Varbūt arī tāpēc Sanda izvēli atbalstīju. Un gandarījumu jutu, kaut vai tādēļ, ka viņam šī profesija patīk. Uzskatu, ka vīrietim ir jābūt vīrišķīgam, jārūda prāts, ķermenis un dvēsele. Dzīvē var gadīties dažādi pārbaudījumi. Nenorūdītam cilvēkam ir grūti tikt galā ar iepriekš nezināmu grūtību pēkšņu uzbrukumu. Kā ikviena māte, vēlos, lai mani bērni būtu stipri un izturīgi, lai nebaidās un ir spējīgi stāties tām pretī.
– Kā tomēr uztvērāt ziņu, ka dēls gatavojas doties uz pasaulē visai nedrošu vietu – Irāku?
– Nenoliegšu, ka toreiz izjutu bailes un neziņu. Palīdzēja nojauta, ka nekas slikts nevar notikt. Arī tagad cenšos par slikto nedomāt. Mierina apziņa, ka Sandis drīz atkal būs mājās. Viņam jāatgriežas ap Jāņiem, iespējams, jau viņa dzimšanas dienā – 22. jūnijā. Tad Sandis pirmo reizi satiksies ar savu dēliņu Rodrigo, kurš piedzima šogad janvārī, gandrīz nākamajā dienā pēc Sanda aizbraukšanas.
– Kad Sandis vēl bija maziņš, vai varējāt iedomāties, ka dienās viņš būs karavīrs?
– Nevarēju gan. Bērnībā, kā jau visi puikas, spēlēja kariņu. Tēva rados bija onkulis, kas savu mūžu veltīja armijai. Viņš ar puikām mēdza runāt par karavīru lietām. Iespējams, tas aizķērās atmiņā maniem zēniem. Puikām jau no dabas dots interesēties par medībām, ieročiem un karošanu, tāpat kā meitenes, auklējot lelles, gatavojas kļūt par mātēm.
Kad visas meitenes sapņo kļūt par mātēm, tad viņas nedomā, par ko bērns izaugs un taps, jo svarīgākais, lai viņš vispār būtu. Kā tas bija ar jums?
– Ļoti priecājos, ka pirmais piedzima dēls. Tad bija ļoti liels prieks, ka arī otrais ir dēls. Reizēm man šķiet, ka dēlu mātēm dzīve ir vienkāršāka nekā meitu mātēm. Meitenēm ir lielākas prasības. Tomēr pats galvenais, vai vecāki bērnā prot izaudzināt stipru mugurkaulu, kas nelūzīs nekādās dzīves vētrās.
– Lai kļūtu par karavīru, jāsaņem fizisks rūdījums un jāievēro stingra disciplīna. Varbūt tādēļ daudzi jaunieši no armijas izvairās. Cik grūti tas bija Sandim?
– Sākumā bija jāiztur visi fiziskie pārbaudījumi – dzīvošana mežā, kilometriem gari pārgājieni, ejot kājām. Toreiz Sandis stāstīja, ka, tuvojoties galapunktam, jau gājis autopilotā. Grūtības viņu neatturēja, jo dēls uzskatīja, ka fiziskā izturība ir nepieciešama. Reizēm gribējās pažēlot, bet sapratu, ka savu izvēli viņš nemainīs.
– Vēsturē brīžu, kad mātes pavada dēlus karā, bijis daudz. Ko tādos brīžos māte jūt, ko domā?
– Pavadīt dēlu uz svešu valsti un svešiem nemieriem bija ļoti grūti. Sevišķi pirmajā reizē. Kad bērns ir tuvumā, māte un tēvs vienmēr spēj palīdzēt vai aizsargāt, bet tagad tik tālu no mājām… Aizliedzu sev vienkārši domāt sliktas domas. Paskatoties no citas puses, ar vīru runājām, ka cilvēka dzīvība jau nekur nav drošībā – ne uz ceļiem, ne ejot pa ielu. Fiziski esmu no dēla tālu, bet tai pašā laikā šķiet, ka dzīvoju viņam blakus to pašu dzīvi. Citādi jau nevar būt, jo mātes saikne ar savu bērnu ir dabas dota nesaraujama vienība. Tādēļ nekad neesmu spējusi saprast sievietes, kuras savus bērnus atstāj svešu cilvēku un valsts audzināšanā.
– Kā ar dēlu Irākā sazināties?
– Kad viņš devās uz pirmo misiju, tas bija briesmīgi. Tad karš Irākā tikko oficiāli bija beidzies, un ar šo valsti mums nebija gandrīz nekādu sakaru. Mēnesī reizi ar dēlu sazvanījāmies. Arī, kad viņš uz Irāku posās trešo reizi, satraukums bija liels, jo pirms nepilna mēneša tur bojā bija gājuši divi Latvijas karavīri. Atteikties braukt viņš, protams, varēja, bet Sandis, tāpat kā viņa rotas biedri, bija apņēmības pilns uzdevumu pildīt. Ja cilvēks ar domu par izvēlēto pienākumu dzīvo, tad atkāpties nevar!
Tagad ar viņu sazināmies gandrīz katru dienu, jo sakari ar šo tālo valsti nu jau kļuvuši labi pieejami gan pa mobilo telefonu, gan internetā. Katru vakaru gulēt ejot un no rīta ceļoties, par dēlu domāju, lai viņam mierīga šī diena, lai mierīga nakts.
– Ko dēli sazinoties parasti stāsta karavīru mātēm?
Mammu taupot, noteikti neko sliktu. Ja televīzijā vai radio esmu uzzinājusi sliktas ziņas par notikumiem Irākā, dēls vienmēr mani mierina: „Mamm, Irāka taču ir tik liela valsts, un negadījumi jau nenotiek tikai tai vietā, kur esam mēs – latvieši.” Viņš saka, lai ņemu vērā, ka ziņas vienmēr ir nedaudz sakāpinātas. Jāteic, ka par incidentiem, kas notiek šai valstī, Sandis cenšas nestāstīt. Tādēļ obligāta televīzijas ziņu skatīšanās ir iekļauta manā dienas režīmā. Katru vakaru sešos skatos Latvijas pirmās programmas ziņu izlaidumu. Tad atlieku visus darbus. Radio man skan cauru dienu.
– Vai latviešu karavīriem vispār vajadzēja piedalīties šai misijā?
– Grūti pateikt. Irāka ir tik tālu no Latvijas, ar mums svešu kultūru… Bet mūsu valsts politiķiem laikam tas bija vajadzīgs. Tomēr es personīgi nepiekrītu, ka mūsu karavīriem jādien tik karstos punktos, vērā ņemot kaut vai to, cik maza tauta esam. Domāju, ka arī atšķirīgo kultūru dēļ citām valstīm Irākā neizdosies panākt mieru, uzspiežot rietumniecisko demokrātiju. Neviena tauta necieš, ja tai ar varu uzspiež ko svešu, un latvieši to zina vislabāk!
– Kāds ir Sanda uzdevums Irākā?
– Tāds pats kā citiem latviešiem. Viņi kara darbībā nepiedalās, bet ir kā apsargi un piedalās konvojā. Sandis dien Divānijā, tas ir uz dienvidiem no Bagdādes, netālu no Kuveitas.
– Vai ģimenē atzīmējat Mātes dienu?
– Tādus īpašus saietus netaisām, bet dēli vienmēr nāk ar ziediem. Jāatzīst, ka grūti bija pārdzīvot to brīdi, kad sapratu – mani bērni ir pieauguši un aiziet no mātes un tēva mājām, tajās kļūstot tikai par ciemiņiem. Grūti bija aprast, ka vairs nav jāgatavo vakariņas un jāgaida viņi mājās. Tagad to esmu pārdzīvojusi, samierinoties ar dzīves īstenību, ka tā jau ir visās ģimenēs. Sandis ir prom, bet tepat Raunā dzīvo Rolands. Tikšanās prieks jau nekur nepazūd, jo mātes savus dēlus gaida vienmēr.
– Vai būt mātei esat mācījusies arī no savas mātes?
– Pirmām kārtām no saviem vecākiem iemācījos, ka precīzi un godīgi jāpadara darbs un nedrīkst aizmirst tuvākos. To mācīju arī saviem dēliem. Uzskatu, ka viņi to ir sapratuši un pieņēmuši arī savai dzīvei.
– Vai tiekaties arī ar citu karavīru mātēm, kurām dēli ir tālajā Irākā?
– Jā. Apmeklēju klubiņu Rīgā, kur sabrauc karavīru sievas un mātes no visas Latvijas. Tur tiek rīkoti pasākumi. Nesen bijām uz koncertu. Notika pieņemšana pie aizsardzības ministra Ata Slaktera. Par karavīru mātēm ar padomu un mierinājumu rūpējas Bruņoto spēku sociālā atbalsta daļas štāba virsseržante Aija Staņus. Kopā ar vedeklu, līdzi ņemot mazo Rodrigo, klubiņu apmeklējam. Tur mēdz runāt kapelāns. Tiekamies ar Latvijas armijas virsniekiem, lai vairāk uzzinātu par karavīru dzīvi. Tur jūtamies tā kā aizsargātākas. Varam izrunāt savas problēmas, daloties kopējās izjūtās par dēlu un vīru gaidīšanu mājās. Tas ir lielisks atbalsts. Arī kaimiņi Raunā dzīvo mūsu ģimenei līdzi. Vienmēr apjautājas. Reiz, kad ziņās rādīja latviešu armijas karavīrus Irākā, kaimiņi tūlīt ienāca un priecīgi stāstīja, ka tai karstajā, tuksnešainajā zemē redzējuši arī Sandi.
<b>- Kad dēla misija Irākā beigsies pavisam, vai beigsies arī satraukums, kurš visu šo laiku, pat cenšoties sliktu nedomāt, tomēr sirds dziļumos mitinās?
– Uz Irāku viņš varbūt vairs nebrauks, bet starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos piedalīsies. Ja dēls tādu dzīves ceļu izvēlējies, uzskatu, ka mātei un tēvam tas jārespektē, lai kāds būtu satraukums. To nemaz nedrīkst izrādīt, kaut vai tāpēc, lai dēls saprastu, ka mājās visi, lai cik tālu arī tās atrastos, ir kopā ar viņu, lai stingri zinātu, ka mājas ir tā vieta, kur gaida visvairāk. Tāpēc karavīru mātēm jābūt pacietīgām, jāprot mīlēt, gaidīt un cerēt, jāprot raudāt sirdī, lai asaras neredz.
Komentāri