Vakar Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā Latvijā notika atceres pasākumi.
Rajona padomes priekšsēdētājs Andris Neimanis, Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, vietnieks Andris Mihaļovs un rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass nolika ziedus kritušo padomju un vācu karavīru atdusas vietās.
“Cilvēki vien bija. Tāds bija laiks, ja mēs tad dzīvotu, arī izpildītu pavēles. Ne jau viņi lēma, karot vai ne. Kritušie ir jāgodā, “”Druvai” atzina Andris Neimanis un piebilda, ka pirms gadiem Krievijas vēstniecība uzsākusi sadarbību ar pašvaldībām, lai sakārtotu padomju karavīru kapus. Ar tās finansējumu, piemēram, atjaunoti uzraksti padomju karavīru memoriālā Cēsīs. Diemžēl pēdējos gados vēstniecības interese apsīkusi, tagad atkal tiek runāts, ka sadarbība jāatsāk.
“Kritušie karavīri, vienalga, kā bijis vēstures līkločos, ir pelnījuši lielāku pieminēšanu. Ne jau akcijas rīkot, aicināt masas, pulcēt skolēnus. Kritušajiem ir jāparāda cieņa. Ne karavīri lēma savu likteni, viņi pildīja pienākumu,” uzsvēra Gints Šķenders un piebilda, ka šīgada 8.maijs pēc notikumiem Igaunijā rosina uz
pārdomām.
Vakar daudzi mūsu rajona iedzīvotāji, galvenokārt vīri un sievas sirmām galvām, devās uz atceres pasākumu Otrā pasaules karā kritušo latviešu leģiona karavīru brāļu kapos Lestenē.
“Uz Lesteni braucu ar dažādām domām. 1945.gadā bija prieks, ka karš beidzies. Izrādījās, varējām priecāties, ka nebūs kritušo, bet bija liela neziņa, kā būs tālāk. Tagad atceroties, latviešiem pēc kara nekāda prieka nebija, mēs pēc tam 50 gadus bijām paverdzināti un
darījām, ko lika. Visvairāk žēl sirmo leģionāru. Tie, kuri aizbrauca uz ārzemēm, kļuvuši ievērojami zinātnieki, ir ko dzīvē sasnieguši, bet tie, kuri palika vai atgriezās Latvijā, tika apspiesti, nekur nevarēja mācīties, visu mūžu tika atgādināta
pagātne, raduraksti. Arī mūsējie būtu daudz sasnieguši. Kaut pieminam Rozenštrauhu. Nezinājām, ka viņš ir autors “Ūdensrozēm” un citām pazīstamām dziesmām. Kurš pateiks, cik skaistu melodiju palika neuzrakstīts,” domās dalījās vaivēniete Astra Jansone.
Katru gadu ceļu uz Lesteni mēro raunēniete Zaiga Spalviņa. Šopavasar viņai līdzi brauca arī māsa Vaira. “Mātes brālis krita karā. Pārapbedījām viņu, tagad uz Lesteni braucam katru gadu. Viņš uzcēla
“Noriņas”, tik skaistu māju mežā. “Noriņās” nodzīvoju 50 gadus. Tas ir mans pienākums, aizbraukt uz Lesteni un nolikt ziedus. Katram, kurš tur ierodas, birst asaras, tur tūkstoši apglabāti. Daudzi pat nezina, ka viņu piederīgie te pārapbedīti, vārdi iekalti Lestenē,” “Druvai” pastāstīja
Zaiga Spalviņa un piebilda, ka pērn Lestenē atradusi triju raunēniešu vārdus. Atbraukusi mājās un stāstījusi tuviniekiem, kuri gadiem savējos meklē pa visu pasauli. “Uzzinājuši, visi bija bezgala priecīgi. Piederīgajiem, kuri meklē karā kritušos, vispirms jābrauc uz Lesteni,” atzina Zaiga Spalviņa.
Ar kaut nelielu cerību dzirkstelīti pirmoreiz uz Lesteni devās dzērbeniete Vilma Priedīte. “Es jau gan neticu, ka atradīšu savējos. Divi brāļi karā krita. Viens Astrahaņā apglabāts, par otru ziņu nav,” pastāstīja Vilma Priedīte un piebilda, ka katram latvietim vismaz vienreiz jāaizbrauc uz Lesteni.
Daudzo cēsnieku vidū, kuri devās uz Lesteni, bija arī cēsnieks Jānis Sērmaukšs. Viņa domās kopā savijās pagātne un šodiena. “Skumji, ka esam bez mugurkaula. Žēl, ka mums tāda valdība, ka esam gļēvi, neatbalstām Igauniju. Man kauna sajūta pret igauņiem. Kad viņi mums nāca palīgā, lai valsts iegūtu brīvību, viņi bija vajadzīgi, nu vairs ne,” domās dalījās Jānis Sērmaukšs.
Komentāri