Cēsniece Inese Suija ir pieredzējusi ceļotāja, taču Londonā pavadītās četras dienas palikušas īpašā atmiņā gan ar bagātīgiem iespaidiem par seno un joprojām jauno metropoli, gan gaisotni, kas valdījusi ceļojuma laikā. Maršrutus izstrādā paši
Brauciens uz Londonu nav bijis ierindas tūrisma ceļojums vai komandējums. Uz Britu salu galvaspilsētu rudenī devās septiņi cilvēki, kurus saista angļu valoda. Proti, Inese vada valodas nodarbības. Vairāku gadu laikā izveidojies tāds kā neformāls “angļu klubiņš”. Pagājušā gada sākumā mācību laikā briedusi doma, ka nepietiek ar teoriju. Jāredz valsts, kurā angļu valoda veidojusies un attīstījusies.
Ceļojuma plānošanā piedalījās visi. Katram bija savi pienākumi, katrs izstrādāja savu maršrutu.
– Brauciens ar studiju elementiem. Iepriekš katram nodevām atbildībā vienu pilsētas rajonu, aptverot vietas, kas saistās ar valsts vēsturi, ēkas, kuras noteikti jāredz – Bekingemas pili, Vestminsteras abatiju, sv. Paula katedrāli, Haidparku, Taueru un slaveno Big Benu, visu, kas mums asociējās ar Londonu. Vairākus mēnešus tika vākti materiāli, gatavoti stāstījumi angļu valodā, lai katrs varētu būt gids par savu tēmu, – stāsta Inese. Tumši un atsvešināti
Pirmā diena pēc atlidošanas noslēgusies ar ceļojuma praktisko pusi – viesnīcas atrašanu, formalitāšu kārtošanu un savas pagaidu mājvietas apkārtnes iepazīšanu.
Gūti pirmie paliekošie iespaidi – automašīnas, kas brauc pa kreiso joslu, melnie, tikai Londonai raksturīgie taksometri. Kaut visi grupas dalībnieki ne vienu vien reizi bijuši ārzemēs, iespaidu radījušas metro redzētās milzīgās ļaužu straumes. Garām burtiski brāzušies miljoniem cilvēku. Tumšās drēbēs – melnās, pelēkās, brūnās, pārsteidzoši savrupi un norobežojušies sevī. Inese atzīst, ka Rietumu valstis priekšstatos saistās ar dzīvesprieku, labvēlīgu, ieinteresētu saskarsmi, varbūt tādēļ londoniešu nošķirtība tik ļoti kritusi acīs. Metro vagonā šī savrupība it kā sabiezējusi. Cieši līdzās simtiem cilvēku, bet tajā pašā laika viens otru it kā neredz. Katrs iegrimis savā lasāmajā – grāmatā, žurnālā vai avīzē. Vai tā interese par lasāmo, vai vajadzība neielaist sevī ļaužu masas? Premjerministri un karaļi
Būt Londonā un nepavizināties divstāvu autobusā ar atklātu augšējo platformu – tas nozīmē nebūt Londonā. Ar to sākusies pirmā ekskursiju diena. Taču arī Anglijā rudens nav nekāds siltais. Tomēr, kaut nosaluši aukstajā vējā, zilām lūpām, izturējuši pietiekami garu maršrutu, lai gūtu priekšstatu par Londonas slavenākajiem vēstures pieminekļiem. Kad grupa sākusi pašu organizēto metropoles apskati, bijis skaidrs, kur kas atrodas un kā kurp nokļūt.
Sākuši ar tādu kā politisku ievirzi – Parlamenta ēku ar pazīstamāko pulksteni pasaulē Big Benu. Komplekss izceļas ar lielisku arhitektūru, bet varbūt vēl vairāk uzmanības tas piesaista, zinot, cik vēsturiski svarīgi lēmumi te pieņemti. Nākamā – Vestminsteras abatija. Ēka celta no 13. līdz 18. gadsimtam. Fantastiskā Anglijas gotikas stila katedrāle ar izteikti taisna apveida līnijām priecē ar monumentālismu un rotājošo detaļu vienkāršību. Te kronēti Apvienotās Karalistes karaļi un karalienes. Un te viņi arī atdusa mūžīgā mierā. Šeit arī apglabāti slaveni valstsvīri, zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, mūziķi. Taču, cik abatija grezna no ārpuses, tik iekšpusē drūma. Tāds iespaids radies ne tikai Inesei. Sarkofāgi un urnas grīdā, sienās…
Tādu kā vilšanos Inesei radījusi slavenā Dauningstrīta, iela, kurā dzīvo Lielbritānijas premjerministrs. Nē, ne jau pati īsā ieliņa vai ēku arhitektūra. Viss atbildis filmu, televīzijas pārraižu un preses radītajiem priekšstatiem. Taču diemžēl uz to bijis jāskatās caur dzelzs vārtiem, kas aizšķērsojuši ielu. Drošības apsvērumu dēļ tā publikai nav pieejama. Bet ļoti gribējies spert soli pa šo leģendām apvīto ielu, kur tapusi un top pasaules politika, pa kuru staigā Tonijs Blērs un gājuši daudzi slaveni britu valstsvīri. Vietu, no kuras dzelzs lēdija Margareta Tečere pēc sava valdīšanas laika šķīrās ar asarām. Neiespējami neredzēt
Vēl viens “būt Londonā un neredzēt…” ir Endrjū Loida Vēbera mūzikls “Operas spoks”. Jau gatavojot programmu nolemts, ka noteikti jāredz kāds no pasaules slavenajiem uzvedumiem. Izvēlē kritusi par labu vienam no visvairāk spēlētiem mūzikliem pasaulē.
– Tas bija tas, par ko var sacīt “Oho!!!” Mākslinieciskā izpildījuma ziņā mūsu opera ir līdzvērtīga, bet ar tērpiem, dekorācijām, gaismas un citiem specefektiem tiek radītas izjūtas, kas aizkustina līdz asarām. Skudriņas skrien pa muguru. Ārkārtīgi grezni un izsmalcināti tērpi, dekorācijas veido fantastiku klātbūtnes sajūtu. Ja izrādē paredzēts ezers, tad skatītājs tiešām redz ezeru, pa kuru slīd laiva, nevis kaut ko tādu, kas jāpieņem nosacīti. Un, protams, dziedājums skaistā, tīrā angļu valodā ar britu akcentu, – tā pārdzīvoto “Her majesty” teātrī atceras Inese.
Londona ir pasaules kultūras galvaspilsēta, un te tiek piedāvāta atbilstoša līmeņa māksla. Taču cenu ziņā tā ir pieejama. Inese stāsta, ka teātru rajonā Vestendā ik uz soļa ir kioski, kuros pārdod pēdējā brīža biļetes, kas pat latviešu teātra cienītājam ir pa kabatai.
Pa ceļam uz izrādi gadījums piespēlējis kādu neplānotu, bet ļoti interesantu mirkli. Bijis jāiet garām kinoteātrim, kur teju teju sākās kādas slavenas filmas pirmizrāde. Tur bijis viss – sarkanais paklājs, lielie ekrāni, apsardze, spiedzoši fanu pūļi. Tikai paši tikpat slavenie kā filma aktieri vēl nav bijuši klāt. Lāčādas cepures, “ABBA” un seši kraukļi
Bekingemas pils ir ne tikai Londonas, bet visas karaļvalsts simbols. Pašas ēkas varenību pārspēj apziņa, ka pa tās telpām staigā Britu troņa valdniece. “Angļu klubiņam” paveicies, mastā bijis krogs, kas vēstījis, ka karaliene uzturas šeit.
Redzēta sardzes maiņas ceremonija. Skatītāju pūlis bijis milzīgs, tomēr pagūts apskatīt gan lāčādas cepures, gan britu gvardes cēlo soļošanu. Pārsteigums bijis militārā orķestra repertuārs. Atskaņotas … zviedru grupas “ABBA” melodijas!
Bekingemas pils apkaime bijusi patīkama ar to, ka tūristi nav jutuši drošības pasākumus. Terorisma draudu ēnā tie, protams, ir attaisnojami, taču patīkami, ka emocijas nebojā ne acīs krītoša apsardze, ne metāla detektori, kā nesenā ASV apmeklējuma laikā to nācies piedzīvot Inesei.
Interesants bijis Tauera apmeklējums. Vairāku gadsimtu pastāvēšanas vēsturē tas bijis gan cietoksnis, gan karalisko dārgumu krātuve, naudas kaltuve, cietums. Tagad te, izmantojot modernas tehnoloģijas, var izpētīt Londonas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām, apskatīt karaliskos dārgumus – kronēšanas rīkus, virtuves priekšmetus, traukus u.c lietas, kas ir piederējušas monarhiem un kas tiek izmantotas arī mūsdienās. Tauerā redzams britu karaspēka bruņojums, sākot no ieročiem, ko lietojuši varbūt vēl karaļa Artūra laikā, beidzot ar mūsdienām. Un apskatīti arī simboliskie Tauera kraukļi.
– Bija visi seši, tātad Britu karalistei nekas nedraud. Kraukļi simbolizē britu impērijas nesatricināmību. Saskaņā ar leģendu, ja putni pametīs cietoksni, tad Londonas Tauers un impērija sabruks, – skaidro Inese.
Ja esi Anglijā, nav iespējams neapmeklēt traģiski bojāgājušās princeses Diānas dzīves vietu – Kensingtonas pili. Ar princesi saistās arī svētā Paula katedrāle. Te notikusi viņas un prinča Čārlza laulību ceremonija. Taču galvenais iemesls, kādēļ cilvēki apmeklē šo vareno celtni, ir cits, proti, tai ir otrs lielākais kupols pasaulē.
– Uzkāpām katedrālē, redzējām vienreizēji skaistu skatu. Te pazuda mīts par Londonas miglu. Metropole pavērās līdz pašam apvārsnim, – priecājas Inese.
Viena no Londonas vēstures zīmēm ir Trafalgaras laukums ar piemiņas smaili admirālim Nelsonam. Taču varenā vīra klātbūtnes elpa netraucē brīvi justies studentiem un skolēniem, kas te satiekas, ēd, smejas, spēlē spēles un citādi izklaidējas. Neticami zaļā metropole
Londona nav iedomājama bez Haidparka, Kensingtonas dārziem, svētā Džeimsa parka, citiem parkiem un skvēriem. Tas ir tas, kas nelīmējas kopā – lielās ļaužu masas, auto straumes un klusie parki, atzīst Inese.
– Svētā Džeimsa parkā jutāmies kā citā pasaulē. No mutuļojošas dzīves nokļuvām miera pilnā vidē. Sēžot uz soliņiem, klusi sarunājas cilvēki, garām staigāja dažādi putni, apkārt lēkāja vāverītes. Izlepušas gan. Ņēma pretī tikai riekstus čaumalās, mūsu uzkodas negribēja. No Londonas, miljonu pilsētas, atvedām daudz putnu, dzīvnieku, koku un krūmāju fotogrāfijas. Zaļais ir ik uz soļa, – tā Inese.
Līdzās apbrīnam par to, kā metropole apvieno ļaužu un transporta pūļus ar klusumu un dīkas stundas skaitošiem parkiem, Inese mājās atvedusi sajūsmu par to, cik Londonā organiski sadzīvo senatne un šodiena. Pilsētā , nenodarot pāri vēsturei, veiksmīgi ielikta modernā arhitektūra.
– Vēsture dveš ik uz soļa, bet tā nav mirusi, tā ir šodienas sastāvdaļa. Nācija ar to dzīvo. Tas ir fascinējoši. Londona ir kā bagātību krātuve. Kaut apskatījām visas nozīmīgākās vietas, tur var atgriezties un redzēt vēl un vēl. Mani visvairāk sajūsmināja arhitektūra – pilis, dievnami, citas vēsturiskas ēkas, kas tik prasmīgi iedzīvinātas mūsdienu pilsētvidē, – saka Inese. Arī pārpratumi ir piedzīvojums
Ekskursiju laikā nācies piedzīvot arī pārpratumus un saprast, ka ikviens, pat negatīvs piedzīvojums, ir ieguvums.
Atvēlot dažas stundas lielākajai tirdzniecības ielai Oksfordstrītai, apstājušies Pikadilī laukumā, lai apskatītu plaši pazīstamās gaismas reklāmas. Tur viņus uzrunājis kāds vietējais, apjautājoties, no kurienes tūristi atbraukuši. Bijis priecīgs, uzzinot, ka no Baltijas valstīm. Redz, viņa vecmāmiņa esot no Lietuvas. Kā gandrīz novadniekiem, piedāvājies grupu nofotografēt un e-pastā aizsūtīt bildītes. Kad fotosesija bijusi galā, laipnais kungs lūdzis kādas mārciņas, jo bilžu sūtīšana kaut ko maksājot. Iedevuši gan naudu, gan adresi, atvadījušies. Un tikai tad aptvēruši, nemaz nav fotografēti ar digitālo kameru. Smējušies locīdamies par to, kā pieredzējušus, pieaugušus cilvēkus varēts tik vienkārši paķert. Bet labais ieguvums – izpildīts mācību punkts “kontakti ar angļiem”.
Interesants piedzīvojums gadījies arī kādā maltītē. Nolemts, ka pusdienas un vakariņas ieturēs ķīniešu vai citu austrumzemju restorānos, kuru Londonā ir daudz un kuri tur ir samērā lēti. (Viesnīcu gan izvēlējušies ar nosacījumu, lai tā piedāvātu full english breakfast – bekonu, ceptas olas, tomātus un grauzdiņus. Ar to angļu ēdienu baudīšana aprobežojusies, jo, ko tur slēpt, tie nav ne īpaši lēti, ne garšīgi.) Meklējot pēc cenām piemērotāko, viens šķitis gana labs. Gājuši iekšā. Izskatījies piemēroti – vistas gaļa, garneles, kotletītes un citi gardumi. Bet, kad sākuši ēst, izrādījies, ka viss gatavots no … sojas. Izrādījās, iemaldījušies vegānu restorānā, kur nepasniedz nevienu no dzīvnieku valsts iegūtu produktu.
– Man garšoja, bet es esmu atvērta šādiem piedzīvojumiem. Latvieši ir diezgan konservatīvi, taču vajag ļauties jaunām iespējām, apgūt to, kas nav Latvijā. Un Londona ir ļoti daudznacionāla pilsēta ar izpausmēm visās jomās. Tas jāizmanto, – savu attieksmi pauž Inese. Kopā ar draugiem un valodu
Raugoties uz ceļojumu ar nelielu laika atkāpi, Inese atzīst, ka tas ir bijis īpaši veiksmīgs, gan vērtējot gūtos iespaidus par Londonas kultūrvēsturiskajām vietām, gan grupā valdošo sapratni un interešu saskaņu.
– Esmu piedalījusies daudzos ārzemju braucienos, bet šis bija viens no skaistākiem, gan atmosfēras, gan redzētā ziņā. Brauciens bija perfekti saplānots. Paguvām ļoti daudz ko apskatīt. Mums nekas nenogāja greizi, visi bija uz pozitīva viļņa. Nejutām ne apnikumu, ne panīkumu, – vērtē Inese.
Draugiem, darba vai mācību biedriem viņa iesaka nebaidīties doties kopējos ceļojumos, pašiem uzņemoties brauciena plānošanu, rezervācijas, apskates maršrutu izstrādāšanu. Tas ir ne tikai izdarāmi, bet arī interesanti, ļaujot ikvienam grupas dalībniekam justies piederīgam un atbildīgam par braucienu, kā arī gūt jaunu pieredzi.
Un kā tad ar angļu valodas apguvi? Inese jau pirmajai ceļojuma dienai sagatavojusi testa jautājumus un gribējusi likt tos pildīt. Grupa iebildusi korekti, tomēr likusi pasniedzējai nokaunēties. Vai tiešām, tikko iebraukušiem Anglijā, jāveic pārbaudījums? Kontroldarbs atlikts. Taču mājupceļā tas bijis īstajā vietā. Noderējis ekskursijā redzētais un dzirdētais, sadzīves situācijās apgūtais.
Protams, ne viss iedomātais valodas apguvē īstenots. Pildot gida lomu, stāstot grupas biedriem par vēstures un kultūras pieminekļiem, angļu valoda reizumis papildināta ar latviešu izteicieniem. Bet tad, kad nācies sarunāties ar viesnīcas apkalpojošo personālu, autobusu šoferiem, pārdevējiem, valodas zināšau trūkums nav justs.
– Protams, ka runāt angliski ar cilvēkiem, kuriem tā ir dzimtā valoda, nav vienkārši. Britu tīrā, nedaudz skarbā izruna pirmajā mirklī sabaida. Taču drīz jau drosme ir atpakaļ, – saka Inese.
Atgriezušies mājās, “angļu klubiņa” dalībnieki nosprieduši, ka, kaut valodas prasme izrādījusies laba, vēl ir daudz ko mācīties. Un kādēļ to reizumis atkal nedarīt kopējā braucienā?
Komentāri