Vecpiebalgas rokdarbnieces, tuvākas un tālākas apkaimes adītājas aizvien vairāk ieinteresē par zeķu adīšanu. Vasarā jau tradicionāls ir konkurss “Mācies, meitiņ, zeķi adīt” un lekcijas par zeķu adīšanu. Tagad, ziemā, adītājas pilnveido zeķu adīšanas prasmes.
“Pirms diviem gadiem piedalījāmies pašvaldības projektu konkursā “Dažādosim savu ikdienu” un saņēmām finansējumu piecu nodarbību rīkošanai. Ierobežojumu dēļ nekas nedrīkstēja notikt. Tagad tiekamies trešajā nodarbībā,” pastāsta Vecpiebalgas audēju kopas dalībniece Benita Zvejniece un piebilst, ka interese ir liela, taču nodarbībās var piedalīties ne vairāk kā 20 adītājas, lai pasniedzēja varētu katrai vajadzīgo paskaidrot. “Adītājas ir radošas, katrai ir zināmas prasmes un vēlēšanās iemācīties ko jaunu. Gan jau arī nākamajai ziemai radīsies kāda ideja, ko kopā mācīties,” teic B.Zvejniece.
Uz nodarbībām Vecpiebalgā brauc arī čaklākās zeķu adītājas no Vaives. Ar ko zeķes atšķiras Vecpiebalgā un Vaivē, precīzāko atbildi dod B.Zvejniece: “Ar valkātājiem.” Vaivēniete Inta Ezerniece pastāsta, ka zeķu adīšanā atšķirības ir starp reģioniem, bet Vaive un Piebalga ir kaimiņi.
“Meitas aizprecējās, atnesa savas tradīcijas. Agrāk jau, kā adīja vecmāmiņa, tā adīja mazmeita,” atgādina Valda Zaļaiskalna.
Citāds papēdis, elfu jeb rūķīšu zeķe, zvaigžņveida noraukums, nepabeigtu kārtu papēdis rievotajā adījumā, slinkie zeķu raksti, nocelto valdziņu rakstiņi līdz 20 un vēl citi padomi lasāmi mācību materiālos.
“Adām dažādi: no dzijas, kas nedilst, no dzijas, kas sakrāsota dažādās krāsās. Tas dod iespēju arī iesācējam radīt brīnišķīgas lietas, jo kļūdas neredz, arī to, ka nevienāds adījums. Zeķi var sākt adīt no purngala, no papēža, šķērsām. Zeķu adīšana ir populārākā, un, ja vēl ir smalka un silta dzija, kur nedaudz klāt sintētika, tā ir izturīga dzija, adatas tādas, kas pašas adās, tad lielāku prieku nevajag,” saka nodarbību vadītāja Vecpiebalgā, studijas “Irbi” vadītāja Baiba Pilāne. Viņa arī uzsver, ka katra rokdarbniece zina suitu zarainās jeb zārdainās zeķes, Rucavas robiņus. “Vidzemes pusē adījumiem ir gaumīgs krāsu salikums, svītrainas zeķes. Pierasts, ka zeķes bija baltas ar košāku valnīti, bet zeķēm jau neizmantoja labāko vilnu, tās bija ikdienas valkāšanai, un noderēja pelēcīgāka dzija,” pastāsta B.Pilāne un uzsver, ka diemžēl latviešu zeķu adīšanas tradīcijas ir maz pētītas. Igauņiem ir 30 dažādu papēžu adīšanas veidi, nevar būt, ka latviešiem nebija, tikai nav apzināts.
“Zeķu adīšana ir populārākā tāpēc, ka top vispraktiskākais adījums, kas nepieciešams ikdienā. Ja patrenējas, kā saku, – trakajām zeķēm no daudzkrāsu dzijas -, tad var ķerties klāt etnogrāfiskajām, pētīt grāmatās. Tas jau ir cits līmenis,” saka B.Pilāne un ar gandarījumu atzīst, ka ada visas paaudzes. Nav izpētīts, cik daudzas adītājas ada pie televizora, bet tādu ir ļoti daudz.
Adītājas atklāj, ka nodarbībās apgūst ko jaunu, pēc tam mājās trenējas, kamēr sanāk. “Adīšu to zvaigžņveida noraukumu, kamēr mācēšu bez skatīšanās, tad adīšu ko citu,” atklāj Guna Muceniece, bet B.Zvejniece piebilst, ka, apgūstot dažādus sīkumus, tos saliekot kopā, rodas kas interesants. “Adītājas iedvesmojas no interneta, tur var atrast daudz līdz šim nezināma, pamēģināt. Taču satikties ir kas cits, jo skolotāja uzreiz parāda, kur esi kļūdījies,” pārdomas izsaka B.Zvejniece.
Vecpiebalgā iemācīties ko līdz šim ikdienā neizmantotu brauc ne viena vien pieredzējusi adītāja. Anita Feldmane pirms pāris gadiem pa ziemu noadījusi 140 pārus zeķu. “Man patīk adīt parastās zeķes un tajās ieadīt kādu krāsainu akcentu. Interesanta ir zeķu dzija, kad nezini, kā krāsas beigās sakritīs un kas veidosies. Pēdējā laikā mēģinu dažādus valnīšus, papēdi gan adu parasto, jo tas iznāk biezāks un tik ātri nedilst,” pieredzē dalās A.Feldmane un piebilst, ka pa vakaru viena zeķe tiek noadīta. Ja nu akurāt kāds iztraucē, tad pa diviem vakariem viena noteikti. V.Zaļaiskalna ar lepnumu atklāj, ka Ziemassvētku dāvanām noadījusi 21 zeķu pāri un jaunā paaudze kārtīgas vilnas zeķes valkā čību vietā pa istabu.
“Ar zeķēm ir tā – ātri sāk un ātri beidz, un vienmēr kādam vajag,” uzsver Dace Marauska, bet Lelde Burdaja pauž pārliecību, ka ir labi, ja kāds pamudina iemācīties ko jaunu.
“Adu, bet man vēl ļoti daudz jāmācās. Ja nebūtu šo nodarbību, kā māku, tā arī turpinātu. Esmu daudz noderīga un interesanta apguvsi,” teic Lelde.
Aprīlī, kad būs beigušās mācības, Vecpiebalgas kultūras namā būs zeķu izstāde.
Komentāri