Lašu nārsta laikā, rakstot par aizturētajiem malu zvejniekiem, radās vēlme satikt kādu no viņiem, lai uzzinātu dziņas, kas velk pie upes, neraugoties uz aizliegumiem un iespējamo sodu. Izteicu šo priekšlikumu vides inspektoram Uldim Lencbergam, viņš sarunāja tikšanos ar kādu nu jau bijušo maliķi, kurš tagad darbojas ierakumu otrā pusē. Sauksim viņu par Jāni, jo, lai arī maliķa arodu atmetis, reklamēties negribot.
Apstāklī, kāpēc cilvēki kāpj uz šīs slidenās takas, viņaprāt, nozīme esot arī paaudžu pārmantojamībai. Pats iemaņas apguvis no kāda pieredzējuša malu zvejnieka: „Aizej līdzi vienu reizi, otru, iepatīkas, rodas azarts. Tajā brīdī nedomā par dabai nodarīto kaitējumu. Tagad katram mašīna, bet agrāk malu zvejniekam bija jābūt sava veida fanātiķim. Rudenī katru dienu kājām pāri Gaujas tiltam devos uz Lenčupīti, Sveķupīti, Strīķupīti, vēl šur tur, tikai pēc tam mājās. Guvums jau vienmēr nebija vērā ņemams, vienkārši bija interesanti redzēt šos procesus.”
Jānis norāda, ka ap 60.gadiem tas neskaitījies nekāds lielais grēks. Malu zvejnieku bijis maz, zivju – daudz. Viņa pūrā daudz stāstu par veiksmēm un neveiksmēm, jo, kā pats atzīst, ne vienmēr gājis gludi, nācies uzrauties arī uz zivju inspektoriem, lai gan tolaik sargāšana nav bijusi tik stingra kā tagad.
„Atceros kādu 7.novembri. Bija jau izveidots Gaujas Nacionālais parks, un tā inspektori bija nadzīgāki uz sargāšanu. Aizgāju uz Strīķupi, biju iekarsis dabūt lomu. Patiesībā to zivi nav viegli dabūt, jābūt pacietībai. It īpaši, ja gribējās krietnu zivteli. Mazās neviens neaiztika. Ja tādas trīs, četras astotnieces Strīķenē nodūra, juta, ka ir ko nest mājās. Tā reiz līdu lielam kampienam klāt, te pēkšņi parka inspektori no krūmiem laukā. Es duramo pametu un ņēmu kājas pār pleciem. Atceros, inspektors skrien man pakaļ, šauj gaisā un kliedz – stāvi, šaušu! Es atkliedzu pretī – ja apstāšos, tu trāpīsi – un diebju tālāk.
Vēl kāds gadījums. Kur Strīķene ietek Gaujā, ar dakšu paņēmu lomu, bet, tiklīdz esmu izvilcis, man no kraujas uzkliedz – stāvi. Es ar visu dakšu un lasi skrēju prom, bet dzirdēju, vajātāji tuvojas. Pieskrēju pie Gaujas, noģērbos pliks, lasi ietinu kurtkā, duramo aizmetu un devos pāri Gaujai. Zināju vietu, kur var pāriet samērā droši, taču… netrāpīju. Ar visu lomu un drēbēm pagāju zem ūdens, taču pāri tiku. Otrā krastā saģērbos un devos mājup. Bet bija jau novembris, upē vižņi gāja, kad atnācu mājās, drēbes grabēja. Piedzīvojumi bijuši visādi, bet to uztvēru kā tādu foršu dēku,” atceras Jānis.
Viņš atzīst, ka, atceroties tos laikus, varot nožēlot, ka nereti iegājis azartā, un tad laši sisti bez vajadzības: „Pienāk brīdis, kad galvenais nav zivs, bet slepkavošanas azarts, lai cik briesmīgi tas skan. Atceros kādu ļoti raksturīgu situāciju. Reiz trijatā devāmies lašot. Es zem ūdens ar masku un šaujamo, otrs ar koka āmuru laivā, kurš piebeidz to zivi, kuru esmu iedevis, trešais vada laivu. Es peldu pa apakšu, šauju lašus un metu tik laivā. Pēc kāda laika tas sitējs saka, klau, pietiks, būs ziepes! Domāju, kas tad nu, izrādās, laiva pilna lašiem. Tagad saprotu, ka tas bija nevajadzīgi, bet iegāju azartā un apstāties bija grūti. Toties, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nevienam zivis neesmu pārdevis, devis gan esmu.”
Dažs maliķis savai nodarbei paliek uzticīgs līdz mūža nogalei, bet Jānis kādu dienu sapratis, ka šis arods jāliek malā. No tā netikuma viņu novērsis fakts, ka zivju upēs palicis arvien mazāk. Var jau lamāt elektriķus, kuri zivis nogalina ar elektrību, tos, kuri piesārņo upes, bet katrs no maliķiem arī savu samazinājumu devis. Droši vien savulaik pārsniegts pieļaujamais limits, daba nespēj atražot.
„Toreiz zivju tiešām bija daudz. Ielīdu zem ūdens, tur viss bija sudrabā – sapali, ālanti, līdakas. Arī lašu netrūka. Tagad situācija krasi mainījusies. Manuprāt, lielāko skādi nodarīja tieši elektriķi, jo no viņu darbības cieš visas zivju sugas. Bija laiks, kad katram sevi cienošam maliķim, bija elektroaparāts. Tika uzskatīts, ka tas ir kruti. Manuprāt, tagad upēs redzam viņu darbības sekas. Tas neattiecas tikai uz lašiem un taimiņiem, bet uz visām zivju sugām. Acīmredzot izsistas ne tikai zivis, bet arī kāds barības ķēdes posms, atjaunošanās notiek ļoti lēni.
Ne mazāk svarīgs ļaunums ir hidroelektrostacijas, jo tās nefunkcionē tā, lai nodarītu dabai iespējami mazāko ļaunumu. Labumu gūst daži cilvēki, bet zaudē – daba,” saka Jānis.
Viņš norāda, ka tagad cenšoties labot jaunības grēkus, atdarot dabai, cik viņa spēkos. Zināšanu par procesiem dabā esot pietiekami, arī malu zvejnieka pieredze noderot cīņā pret bijušajiem amata brāļiem. Jānis vērtē, ka tagad maliķu skaits sarūkot. Iespējams, pārtraukta pēctecība, jaunie esot arī slinkāki. Agrāk nebija ko darīt, ne televizoru, ne kā, tad šī bijusi iespēja kaut kā laiku piepildīt. Tagad adrenalīnu varot iegūt citur. Turklāt jaunie negribot staigāt kājām, piedevām viņiem arī mežā esot bail.
„Ne es vienīgais, bet vairāki vecie malu zvejnieki vairs neiet durt, tikai aiziet uz upi skatīties, kā notiek nārsts. Es pats arī aizeju, nevaru bez tā. Kad ieraugu nārstojošās zivis, rokas niez, bet nē – vairs neaiztieku. Tas ir droši,” uzsver Jānis.
Komentāri