Šajā mēnesī pensionāri saņēma lielāko pensijas pielikumu, kāds jelkad bijis. Ja kādreiz valdība divas reizes gadā par pensiju indeksāciju nosauca dažu santīmu vai pāris latu summu, tad tagad vidēji 14 lati katra pensionāra kabatā izskatās vismaz ne necienīgi. “Druva” dienu pavadīja Vecpiebalgas pusē, lai izbrauktu vienu autoveikala “Ķīzerkalns” maršrutu un satiktu vietējos, kuri būtu gatavi pastāstīt, kā rit laukos dzīvojoša pensionāra dzīve. Pilsētniekiem dažkārt šķiet, ka laukos izdevumu mazāk, ka tur arī ar mazajām pensijām var labi iztikt. “Druvas” satiktie cilvēki domāja dažādi.
“Man par pašreizējo dzīvi nemaz negribas runāt, tad vēl vairāk jāsakreņķējas. Būtu taču mēs pelnījuši dzīvot labāk,” sacīja netālu no Vecpiebalgas pagasta centra dzīvojošā Genovija Siliņa, autoveikalā sapērkot visu nepieciešamo, lai nedēļu būtu paēduši. Kundze izdeva tuvu 18 latiem, nopirka maizīti, pienu, sieru, sardeles, kādu saldumu.
“Pensijas dienās jau atļaujamies vairāk patērēties. Tāpat ir skaidrs, ka nedēļu pirms nākamās algas vairs nebūs naudas. Saka, ka lauciniekiem dārzs, visu var paši izaudzēt. Bet cik tā spēka? Viss taču zemē iekšā jādabū. Pa visu miestu meklēju, kas var zemi apart, un cik tas vēl maksā. Tāpat jau klausos, kā arī citiem klājas. Vai tiešām valdībā domā, ka pensionāram pietiek ar pāris latiem dienā? Mēs esam divi, bet cik tad pa abiem pensija? Sievai nav pat tuvu simtam mēnesī. Paši valdībā tik ceļ sev algas un brauc uz kūrortiem. Es divdesmit gadus strādāju, atvaļinājumos netiku, ne kapeikas klāt nedabūju,” sūrojās Ēriks Siliņš.
Kaimiņmājas saimniece nebija tik puktīga, atsakot: “Kā ir, tā jādzīvo! Ar runāšanu varēs maz palīdzēt!” Kundze priecājas, ka autoveikals regulāri piestāj viņas mājas ceļgalā un ir iespējams dabūt vajadzīgo.
“Viena pensija taču tāpat kā visiem aiziet maksājumos. Otra pensija paliek iztikšanai. Vai tad cilvēks gados neko negrib? Vai viņš nevēlas kādu iepriecināt?” vairākus jautājumus uzdeva Valda Pērkstiņa un neslēpa, ka arī šoreiz atļausies palutināt savu kaķenīti.
“Morīte man tāda izlutināta. Tos kraukšķus grib. Paņemu divas paciņas un ceru, ka šitie garšos,” tā Valda. Pensionāri uzsver, ka izslavētais pensijas pielikums tāpat nesedz cenu pieaugumu, jo katru nedēļu veikalā pārtikas produkti maksā vairāk un vairāk. Neviens no aptaujātajiem lauciniekiem neteica, ka ir kāda lieta vai notikums, kura baudīšanai viņi varētu iztērēt tieši šo summiņu, lai izbaudītu uz savas ādas, ka naudas tiešām kļuvis vairāk. Visa pensija tiek iztērēta ikdienišķām vajadzībām, galvenokārt pērkot pārtiku un arī medikamentus, ja streiko veselība. “Ķīzerkalna” autoveikala darbinieces “Druvai” stāstīja, ka busiņā atrodamo sortimentu pilnībā pieskaņo pircēju vēlmēm un arī rocībai.
“Pircēji ir dažādi, tomēr jau gandrīz divus gadus, braucot pie mūsu cilvēkiem, esam pamanījuši, ka viņi maz vēlas lētus, mazāk pērk arī importētos produktus. Mūsu pircēji jau pārsvarā ir cilvēki gados. Viņi labprāt nopirks sviestu, nevis margarīnu, kūpināto gaļu, kaut mazu gabaliņu, bet ne pašu lētāko desu. Cilvēki skatās, cik naudiņas var atļauties tērēt, bet nevaram teikt, ka autoveikalā būtu mazāk pircēju,” sacīja autoveikala darbiniece Ilze Kaparkalēja un piebilda, ka, viņasprāt, šodienas sociālajos un ekonomiskajos apstākļos nav viegli ne pensionāriem, ne arī strādājošiem cilvēkiem, kuriem ir mazi vai skolā laižami bērni. “Kad vēl strādāju veikalā Vecpiebalgā, bieži manīju, ka ļoti savus izdevumus plāno tieši ģimenes. Un ļoti knapinās,” pamatoja Ilze Kaparkalēja.
Vecpiebaldzēni neslēpa, ka autoveikala pakalpojumus viņi var izmantot gandrīz katru dienu. “Ķīzerkalns” viņus apciemo divas reizes nedēļā, bet vēl produkciju piedāvājot cits Vecpiebalgas veikals, arī pārdevēji no Madonas rajona.
Latvijas etnogrāfiskā muzeja filiāles “Vēveri” māju pudurī dzīvo vairākas ģimenes.
“Laukos dzīve ir traka, bet laba! Ja tikai ar pensiju ir jāiztiek, tad ir grūti. Mēs vēl saimniekojam – govis, teles, 30 truši. Bagātas neesam, bet iztikušas. Tā, bieži iepērkoties, jau vairāk iztērējam, bet toties viss svaigs, garšīgs. Mēs tā sarēķināt, cik varam atļauties pārtikai, nevaram. Mums jau ne tikai pensijas. Nāk arī Eiropas maksājumu nauda, tāpat ir nauda par pienu. Godīgi sakot, es tā nevarētu, ja vienmēr būtu jāpiepasē, ko tagad drīkstu, ko ne. Šodien divi lati, rīt vairs ne. Tas par traku. Nav jau dzīve Latvijā slikta! Būtu tikai valdība jēdzīgāka. Mēs visi esam viena Latvija. Mēs strādājam te, viņi Saeimā, bet, ja tā visu nedara, tad visiem kā ir, tā ir,” sacīja Ilga Lazdiņa, kura kopā ar meitu uz dzīvi lauku sētā atnākušas no Rīgas. Tur strādājusi kādā vidusskolā, tāpēc tagad līdzi jūt visām problēmām, kas valstī skar skolotājus. “Ja cilvēks nevar sev nopirkt grāmatu, lai pats varētu tālākizglītoties?! Krievu laikā nevienam skolotājam nebija parādu. Kas notiek tagad? Ne jau tikai kredīti, bet cilvēkiem krājas parādi par dzīvokli. Tu strādā un nevari samaksāt? Arī es negribu nabadzībā dzīvot. Es esmu latviete ar pašapziņu. Nevaru te sēdēt un gaidīt, lai man kāds piemet pa kapeikai,” tā Ilga.
Šo māju saimniece atceras, ka, pensijā aizejot, 1993. gadā viņa saņēmusi vien 28 latus. Pa šiem gadiem klāt nākuši nepilni 90 lati. Šo summu tad Latvijā saņem cilvēks, kuram bijusi laba izglītība un
nostrādāti 37 gadi. Iespējams, minēto, ka 14 lati klāt pie pensijas
nav necienīga summa, var arī
apstrīdēt.
Komentāri