Cēsnieki Dainis Finarts un Līga Sekste-Finarte audzina Leldi, kurai tuvojas devītās klases izlaidums, un pastarīti Gustavu, kuram ir pieci gadi. Vecākā meita Elīza jau uzsākusi patstāvīgu dzīvi, taču dzīvo tajā pašā mājā, kur pārējie, un bieži ir kopā ar ģimeni.
Arī mūsu sarunas laikā visi sirsnīgā un humora pilnā atmosfērā sanākuši kopā, katram ir, ko pateikt citam par citu un ģimenes vērtībām.
Dejošana – ģimenes aizraušanās
Daiņa un Līgas ģimenē visi ir lieli dejotāji. Abas meitenes jau pamatskolā dejoja tautiskās dejas. Lelde daudzus gadus bijusi tautisko deju kolektīva “Randiņš” dalībniece, tagad tajā dejo Gustavs. Tas, ka bērnus aizrauj deja, ir vecāku nopelns. Dainis un Līga darbojas Vaives deju kolektīvā. Vīru iesaistījusi Līga, kura dejo jau no bērnības. Apzināti izvēlēts kolektīvs ārpus Cēsīm, jo gribējies, lai tajā ir ģimeniska atmosfēra. Līga teic: “Es nāku no nelielas apdzīvotas vietas Bārbeles pagastā. Tur arī biju lauku kolektīvā un man ļoti patika. Vaives kolektīvs mums ir kā otra ģimene, īpaši pēc Dziesmu un Deju svētkiem, kad pirms svētkiem diendienā bija mēģinājumi un nedēļu visi kopā dzīvojām Rīgā.”
Dainis gan atklāj, ka Līga viņu kolektīvā pieteikusi, pašam nezinot: “Braucām mašīnā, sieva teica, ka kaut ko ir izdarījusi un man jāsaka jā. Tad pastāstīja, ka pieteikusi mani kolektīvā, bet lai nesatraucos, pirmajā reizē nebūs jādejo, tikai parunāšoties, padzeršot kafiju. Bet, tā kā bija Dziesmu un Deju svētku sezona, jau pirmajā mēģinājumā lika dejot, un man iepatikās. Ja tā nebūtu, iespējams, būtu atmetis ar roku. Bet jāteic, ka māksla manā ģimenē nav sveša – mans tētis arī dejoja, vectēvs spēlēja akordeonu, bija dzejnieks.” Līga piebilst: “Domāju, Dainis nevienu dienu šo izvēli nav nožēlojis. Un mums tagad ir kopīgs vaļasprieks.” Dainis atzīst, ka divās mēģinājuma stundās var atiet no darba un ikdienas: “Bijām arī Itālijā. Citādāk droši vien šādam braucienam nebūtu sadūšojušies.”
Laimīga ģimene
Vaicāti, kā raksturotu ģimeni, pirmais atbild Gustavs, pārliecinoši paziņojot: “Mēs esam laimīga ģimene.” Tētis piebilst: “Un ar to viss ir pateikts. Protams, ir mīnusi un plusi, savi kašķi, jo nav tā, ka vienmēr visiem var pa spalvai glaudīt.” Mamma papildina: “Kādam ir jāpiekāpjas, ir jāizrunā, jāpieņem citam citu. Ejam līdzi laikam.” Vecākā meita Elīza piekrīt vecākiem un piebilst: “Jā, ir citādi nekā bija, kad es biju maza. Tad stingrība bija lielāka.”
Elīza arī pastāsta, ka ģimenē ir jaukas tradīcijas, kopīga svētku svinēšana, būšana kopā Mātes dienā. Svētku reizēs radi un draugi labprāt ciemojas pie Līgas un Daiņa, tamdēļ nereti dzīvoklī ir tik daudz ļaužu, ka nav, pat kur visiem piesēst.
Visi kopā labprāt piedalās publiskos pasākumos. Nu jau tradīcija ir iziet Cēsīs rīkotās Ģimenes dienas maršrutu, kurā jāpilda noteikti uzdevumi. Saglabātas katra šī pasākuma pases, kurās ir ģimenes fotogrāfija un domes vadītāja paraksts. Dainis piebilst, ka var redzēt, kuru gadu viņš tajā laikā strādājis ārzemēs, jo tad viņa attēlā nav. Līga teic: “Pēc bildēm redzam, kā maināmies. Mums patīk fotografēties kopā un attēlus salikt albumos.” Elīza arī atzīst, ka ir daudz jauku ikdienas mirkļu: “Man ļoti patīk svētdienas brokastis visiem kopā, spēļu vakari vai kopīga filmas noskatīšanās.” Tētis gan atzīst, ka bieži strādā divās darbavietās, tad ir brīži, kad ģimeni redz maz, bet svarīgi atrast balansu.
Ģimenē ļoti novērtē savstarpējo uzticēšanos: “Mākam viens otru uzklausīt, mamma vispār pat no pusvārda saprot. Kad kaut kas sakrājies, varu to izrunāt, apspriest. Tas palīdz.” Lelde papildina: “Vecāki redz, ja nejūtamies savā ādā, varam izrunāties, nekad nav vientulības sajūtas.” Mamma pastāsta, ka uzticēšanās veidojusies dabiski un tā ir ļoti svarīga: “Esam kā viens vesels, lai gan lielajam bērnam ir jau 20 gadu, vidējam – 15 un mazajam pieci. It kā liela starpība, bet es to neizjūtu.”
Dainis pastāsta, ka pats nāk no daudzbērnu ģimenes, bet tajā atmosfēra nav bijusi labvēlīga, viņš audzis, dzīvojis pašplūsmā. Saviem bērniem grib iedot to, kā pašam nav bijis. Savukārt Līga augusi trīs bērnu ģimenē kā vecākā, viņa saprot, cik būtiski, lai nevienam nekā netrūkst: “Vīrs gan laiku pa laikam piebremzē, jo mūsdienu bērniem materiālā vērtību skala ir diezgan augsta. Tāpēc allažiņ runājam, rodam kopsaucēju, kādreiz ir jāpaciešas vai vēlamais jānopelna ar kādiem mājas darbiem, mācībām, attieksmi.”
Kaķenīte Nora gan mājās ienākusi bez tēta piekrišanas. Viņš uzsvēris, ka kaķa dzīvoklī nebūs, un bērni to respektējuši. Bet reiz Elīzas krusttēvs jautājis, vai meitene grib kaķi, un tā mājās ienāca kaķene.
Kad ģimene sapulcējas kopā, Nora noteikti pievienojas, lai gan ikdienā ir ļoti neatkarīga.
Jaunākais – luteklītis
Līga ar Daini iepazinusies, kad viņai jau bija pirmais bērns: “Pēc Priekuļu tehnikuma pabeigšanas, caur draugiem iepazīstoties ar Daini, uzreiz radās sajūta, ka viņš ir cilvēks, ar ko gribētos bērnus, veidot ģimeni un nodzīvot līdz sirmam vecumam. Man jau bija Elīza, palīdzēju arī draudzenei auklēt mazo, un tajā laikā iepazinos ar Daini. Viņš gan sākumā bija atturīgs, bet es biju neatlaidīga,” ar smaidu teic Līga, un Dainis novērtē: “Neatlaidība atmaksājās.”
Vecāki teic, ka jau pēc Leldes piedzimšanas bijusi doma par vēl vienu bērniņu. Māsas apstiprina, ka brālīti ļoti gaidījušas. Lelde ar smaidu teic, ka arī vēlējusies būt par kādu vecāka. Mazais brālītis bija ļoti gaidīts, atzīst Elīza: “Viņš ienes ģimenē citu dzīvību, jo mēs jau esam izaugušas.”
Visi apliecina – Gustavs kā pastarītis tiek lutināts visvairāk. Visiem prieks, ka viņš ir tik runātīgs un aizrautīgs. Tētis teic: “Viņš var ar visiem aprunāties. Un ir liels gudrinieks. Visur ir galvenais – gan dārziņā, gan dejošanā.” Mamma papildina: “Mazs, bet līderis. Viņš ir ieguvējs, ka tik lielas māsas, ātri sāka runāt, ir drošs, arī interešu daudz.”
Lelde pastāsta, ka visi kopā ar brāli labprāt spēlē galda spēles, īpaši iecienīts ir Monopols. Elīza vērtē: “Viņu interesē daudzas lietas, ar viņu daudz jārunā. Tāpat ļoti interesanti klausīties, kad viņš runā, stāstot gudrības. Ar brāli nav garlaicīgi, viņš var runāt un runāt.” Arī “Druvas” viesošanās laikā Gustavs pagūst izstāstīt gan par slimošanu, gan svētkiem un dāvanām un, protams, savām mīļākajām galda spēlēm.
9. klase un eksāmeni
Lelde mācās Cēsu 1. pamatskolā, to pabeigusi arī Elīza, jo Līga un Dainis vēlējās, lai bērni apgūst instrumentspēli. Elīza astoņus gadus spēlēja klavieres un gadu ģitāru. Leldei šis ir nozīmīgs gads, jo jābeidz devītā klase. “Ir neziņa par eksāmeniem, tie pirmo reizi būs atbilstoši jaunajai mācību pieejai. Tas biedē. Vieglāk mācīties bija pēc iepriekšējās sistēmas,” pārdomās dalās meitene.
Vecāki teic, ka līdz ar kompetenču pieejas ieviešanu mācībās bērniem jābūt patstāvīgākiem, jo tagad vecāki ne vienmēr spēj paskaidrot nesaprotamo. Arī Lelde teic, ka jūt atšķirību jaunajā pieejā mācībām. Tomēr, tā kā lielākā daļa mācību pēc jaunās pieejas notikusi pandēmijas laikā, atzīst, ka vielu apgūt bija grūtāk. Dainis piebilst: “Grūtāk ir visiem, arī skolotājiem, kuriem bieži vien pašiem jāizdomā, ko un kā darīt, nav grāmatu, kurās ieskatīties.”
Elīza pēc pamatskolas mācījusies Valmieras tehnikumā, apgūstot grāmatvedību, Leldei vēl profesijas izvēle priekšā. Arī viņa domā par mācībām Rīgā vai Valmierā: “Tagad šķiet, ka gribas tālāk no mājām, bet gan jau pēc tam gribēsies tieši tuvāk.” Tētis papildina: “Kad aiziet uz kopmītnēm, tad reizē izjūt gan brīvību no ģimenes, gan tās trūkumu.” Mamma vēl piebilst: “Svarīgi, ka bērni visu iemācās ģimenē, lai nav tā, ka, iegūstot brīvību, ir kā no striķa norāvušies.”
Vaicāts, ko vecāki meitenēm visvairāk grib iedot līdzi ceļamaizē lielajai dzīvei, Dainis aizdomājas un teic: “Lai, arī esot ārpus mājas, saprot, ka jebkurā brīdī var atbraukt pie mums, vienmēr var piezvanīt, parunāt.” Un Līga piebilst: “Gribas, ka tad, kad runa ir par maniem bērniem, pie manis nonāk labas ziņas.” Un tētis piemetina: “Un lai bērniem, runājot par vecākiem, gribas ko labu, vērtīgu pateikt. Neesam paraugģimene, bet mums ir ļoti svarīga cilvēcība, lai savā starpā jūtamies labi un lai citi ar mums jūtas labi.”
Komentāri