Juris no “Jauno Jāņu orķestra”

Jauno mūzikas albumu “Saule brauca debesīs”, kuru veido komponista Jura Kaukuļa 17 dziesmas, pamanījuši dažāda vecuma klausītāji. Gada nogalē disks tika nodots publikai.

Bērni dziesmās izjūt pasakainu stāstu, pieau, arī laikam ejot . Dzīvojam politiski mainīgā laikā, tāpēc melodijas ar tautasdziesmu vārdiem var iegūt arī kontekstu neatkarīgi no filmas, kurā tās skan.

Cēsīs pie filmas skatītājiem Juris Kaukulis bija braucis no Siguldas. Tur ir viņa ģimenes mājvieta. Arī uz Siguldu, tāpat kā uz Cēsīm, no Rīgas pārceļas aizvien vairāk ģimeņu ar maziem bērniem, arī mūzikas grupas “Jauno Jāņu orķestra” vadītāja un komponista Jura Kaukuļa ģimene.

– Filmai sacerētas 17 dzīvesprieka pilnas dziesmas, kurās vecākā paaudze saklausīs tautasdziesmu rindiņās iekļautās dzīves gudrības, bet jaunākajai paaudzei dziesmas šķitīs kā mūsdienu mūzika – it kā viss vienkārši un skaidri saprotams. Kā notika moderno melodiju sacerēšana?

– Tas bija aizraujoši. Filmas veidošanas gados mana mūzika piedzīvoja pat vairākas piedzimšanas. Pirmā notika, kad runāju ar režisori Rozi Stiebru par to, kādi būs filmas tēli. Kaut kas jau mūzikas partitūrā bija jāpamaina, kad tēlus ieraudzīju krāsās. Filmas tapšanas gaitā animācijas tēli mainīja raksturu. Trešā reize, kad atkal strādāju pie dziesmām, ieraugot, kā mākslinieki iekrāso filmas fonus un tēli iegūst jaunus akcentus. Pašās beigās vēl strādāt atnāca trokšņu veidošanas mākslinieks.

– Tātad arī trokšņi, bez kuriem nevar būt mūsdienu multfilmas, ietekmēja mūzikas skanējumus?

– Tā bija. Ierodoties uz “Saule brauca debesīs” pirmizrādi, ieraudzīju, cik daudzi esam bijuši iesaistīti filmas veidošanā. Sapratu, cik liels darbs bijis režisoram, kurš mūs visus vadījis. Kad rakstīju mūziku, ar režisori Rozi Stiebri ļoti labi sapratāmies, sadzīvojām. Viņa visu bija izdomājusi, prata apvienot cilvēkus darbam komandā. Režisore prata arī turēt grožus, jo katrs taču ir citāds. Tāpēc zinu teikt – visgrūtākais darbs pie filmas ir režisoram.

– Lai gan pasakās viss beidzas laimīgi, filma patiesībā vēsta, ka cilvēki nevar palikt nemirstīgi. Ekrāns rāda, cik daudzi jau mūžībā ar akmens sejām pazemē. Kā to uztver mazie skatītāji?

– Siguldā, tiekoties ar skatītājiem, mazs puisītis pateica, ka nu viņš zinot, kas ir mūžība – daudz, daudz sastingušu seju viena pie otras, kā filmā parādīts. Zēns sacīja, ka viņš arī tā sazīmēs sejas un mājās pielīmēs pie sienas.

– Kā jau latviešiem pieņemts, sliktais atkal ir Vilks, Kaziņa ir labsirdīga, bet naiva. Savukārt liktenīgā sieviete skaista, taču ar tik nocietinātu sirdi, ka kļūst baisi. Kā tapa mūzika dažādiem pasakas tēliem?

– Pēc mana prāta filmā tumšo spēku grupējuma nav. Ne Kaziņa, ne Vilks, pat ne Selēna nav tādi. Kaziņa ar Vilku labi saprotas. Kaziņa pabaro Vilku un allaž saka, ka viņš ir pats labākais. Puisī Vilkā, bet jo īpaši Kaziņā pieaugušie var atpazīt sevi. Jo tēli un viņu raksturi līdzīgāki cilvēkiem, jo pieaugušajiem skatītājiem labāka sajūta.
– Kad komponistu pārņem uztraukums par paveikto?

– Visu laiku bija uztraukums, kā skanēs, kā būs. Kopā bijām strādājuši 60 cilvēki, visi juta uztraukumu. Kad uzrakstīju pirmās četras dziesmas, man teica – ne tā, ne tā, pat ne ceturtā dziesma nav laba. Kad animatori jau bija uzzīmējuši filmai arī Mūžības sienu, kur nonāks viens no varoņiem, man jau sacīja ko citu. “Pirmā no tavām atnestajām dziesmām ir vislabākā. Taču pirmo mūziku rakstīju Selēnas tēlam, kurš pēc tam, arī uzzīmēts, neizskatījās pēc tā, kādu redzam filmā uz ekrāna.

– No radošas ieceres līdz rezultātam esot pagājuši vairāki gadi. Vai tiešām tikai tad, kad visu filmu saliek kopā, autori var uzzināt, vai viņu darbs ir patiesi izdevies?

– Jā! Skatītāji tagad nosaka, vai mūsu kopīgais darbs ir izdevies.

– Vai kaut kas tā arī palika plauktā un nenonāca filmā?

– Bija domāts, ka filmā būs arī Lapsiņa, bet uz ekrāna tā arī neparādījās. Ļoti ceru, ka šo Lapsas stāstu ar režisori Rozi Stiebru mēs turpināsim citā filmā. Dziesmas bija ļoti viegli rakstīt. Par to liels paldies Rozei Stiebrai, kura vairāku gadu garumā ļoti uzmanīgi bija atlasījusi un sakārtojusi tautas dziesmu vārdus.

Filmā ir vairāki līmeņi. Varoņi dodas arī savās dienas gaitās un sarunājas. Viņiem piemīt īpašības un vajadzības, kas piemīt mums katram. Tam visam pāri kā senču koris dzied ”Jauno Jāņu orķestris”, kurā dziedu es, Ieva Strode un reizēm arī Valērijs Cīrulis. Šīs tautasdziesmas rada sava veida kosmosa sajūtu, un mēs esam teicēji.”

Albumu viegli klausīties, to daudzviet atskaņoja Ziemassvētkos, ģimenes saietos ap Jauno gadu, jo var dziedāt līdzi. Juris Kaukulis tagad spriež, ka sadziedāšanās vērtais muzikālais materiāls, kas zina, skanēs arī Jāņos, kur paaudzes pulcējas.