Paciemoties Vecpiebalgā un Inešos bija atbraucis gleznotāja Jūlija Jēgera audžudēls Alberts Vīgants.
“Inešu pagasta “Kalna Aptekas” ir Jūlija Jēgera dzimtā vieta. Viņš ir atzīta, ievērojama personība un mākslinieka radītās gleznas ir garīgais mantojums, ko negribētu atstāt svešumā. Tam jābūt te, dzimtajā pusē,” “Druvai” pastāstīja Alberts Vīgants.
Jūlijs Jēgers ir Vecpiebalgas baznīcas altārgleznas “Jēzus staigā pa Piebalgas zemi” autors. Tas bija viņa diplomdarbs, kas dāvināts dzimtajai baznīcai. Nākamgad altārgleznai paliek 70 gadu. “Par šo gleznu Jēgeru ģimenē runāja bieži. Atmiņas par to mākslinieks saglabāja visu mūžu,” stāsta Alberts Vīgants. Apskatot dievnamu, mācītājs Andris Krauliņš pastāstīja, ka speciālisti ieteikuši altārgleznai, kad dievnamā neviena nav, priekšā aizvilkt žalūzijas, lai neskādē saules gaisma. Muzejos taču visur ir krēslains.
“Baznīca man ļoti patīk. Grezna, cēla. Redzēju fotogrāfijās, bet dzīvē ir pavisam citādāka. Ļoti iespaidīga. Tādā baznīcā gleznas izskatīsies labi,” saka Alberts Vīgants un piebilst, ka vienīgais, kas viņu uztrauc, “baznīca ir mitra, nav apkurināma. Gleznas tādā
turēt nedrīkst”. Protams, tas neliedz mākslas darbus dievnamā izstādīt vasarā. Atzīmējot mākslinieka simtgadi, Vecpiebalgas baznīcā bija viņa gleznu izstāde no Valsts mākslas muzeja fondiem.
Sarunā ar pašvaldības pārstāvjiem, kultūras darbiniekiem un draudzes pārstāvjiem Alberts Vīgants uzsvēra, ka vēlas, lai atbildību par Jūlija Jēgera mantojumu uzņemas pašvaldība. Jēgeru ģimene iecerējusi dāvināt desmit eļļas gleznas.
“Jau esam dāvinājumā saņēmuši divus Jūlija Jēgera darbus. Vienu vasaru tie bija apskatāmi baznīcā, tagad glabājas skolā,” stāsta vidusskolas direktore, pagasta padomes priekšsēdētāja vietniece Marija Supe. Pašvaldībai nav problēmu, lai nodrošinātu gleznām
nepieciešamus apstākļus. Ziemā tās var izstādīt pagastmājas zālē vai kultūras nama mazajā zālē, kas ir apsildīta. Līdz ar to gleznas varēs apskatīt ikviens, kurš apmeklēs pašvaldību vai kultūras namu. Vasarā gleznas var izstādīt baznīcā. Tajā iegriežas daudzi tūristi un garāmbraucēji. Vecpiebalgas muzejiem ir krājumu glabātava, kura nodrošināta gan ar mitruma, gan gaisa temperatūras kontroli. Taču, ne jau glabāšanai krātuvē, bet rādīšanai Jūlija Jēgera gleznas būs mākslinieka dzimtajā Vecpiebalgā.
“Iespējas ir. Mēs ar Albertu Vīgantu runājām, kā Jūlija Jēgera mantojumu pārsūtīt. Pamazām visu nokārtosim,” pārliecināta Marija Supe. Viņa vēl pastāsta, ka vidusskolā darbojas Jūlija Jēgera mākslas studija, kurā iesaistījušies daudzi skolēni. Jūlija Jēgera māsa Angelika studijai vairākkārt palīdzējusi finansiāli. Ar viņu sadarbība turpinās.
“Būtu labi, ja dāvinājumu varētu pēc iespējas ātrāk nokārtot un atvest uz Vecpiebalgu. Pašvaldība patiesi ir ieinteresēta, lai Jūlija Jēgera mantojums glabātos un būtu pieejams mākslinieka dzimtajā pusē. Jo vairāk uzzinu, jo pārliecinos, kā te tiek saglabāts kultūras mantojums. Jūlija Jēgera gleznas glabājas arī muzejā Mineapolē, kur dzīvoja mākslinieks, kā arī ievērojamu gleznotāju muzejā,” stāsta mākslinieka audžudēls.
Ciemošanās reizē viņš apmeklēja
Jēgeru dzimtas kapus un “Druvai” atzina, ka tie ir rūpīgi sakopti. Alberts Vīgants mājup dosies gandarīts, ka pabijis zēnības zemē, ar kuru saistās atmiņas.
Latvijā un Vecpiebalgā viņš bija otro reizi. “1990. gadā biju “Kalna Aptekās”, kas tagad atrodas Inešu pagastā. Ēkas zudušas, topogrāfija mainījusies. Ar kaimiņa palīdzību izbraucu un meklēju vietas, kas atmiņā no puikas gadiem. Meklēju Burkānkalnu, atradu. Atceros, pie mājas bija mazs dīķītis. 1944. gadā vācieši ar lieliem zirgiem iebrauca pagalmā. Daudz viņu bija. To dīķīti zirgi izdzēra tukšu. Meklēju dīķīti. Kaimiņš parādīja tādu kā iedobumu, dīķīša vairs nebija,” atmiņās, kurām gadu desmiti starpā, kavējās Alberts Vīgants. “Man bija zirgi mīļi un, kad braucām prom, paņēmu līdzi pakavus. Piestājām pie Veronikas Gailītes mājas. Tur domāju – jāpaglabā, kad atgriezīšos, paņemšu. Atmiņā palicis milzīgi liels koks, zem tā apraku. Kad domāju par Vecpiebalgu, prātā zem koka noraktie pakavi,” stāsta Alberts Vīgants un vēl piebilst, ka prombraucot līdzi bijis daudz pirtiņā žāvēta speķa. Ar to ilgi iztikuši.
Latvie tim, kurš mūžu nodzīvojis Amerikā, atgriežoties ir daudz pārsteigumu. Alberts Vīgants “Druvai” atzīst, ka interesanti bijis būt Aldonas Bērzkalnes saimniecībā. “Nepazinu runkuļus, domāju, ka tie kāļi vai cukurbietes, par tādiem dzirdējis nebiju,” viņš stāsta.
Amerikā Albertam Vīgantam ir
neliels ābeļdārzs. Ar interesi viņš pagaršojis Latvijas ābolus. “Tie garšo drusku citādāk, kaut gan daudz kas atkarīgs no šķirnes. Vienu gan ievēroju,
te ābeles
aug dabiski, savā nodabā, ārzemēs, arī manā dārzā, ļoti cīnās pret kaitēkļiem,
ļoti daudz miglo. Tāpēc defektu nav nemaz. Arī slimības uz āru neredz. Par tārpiņiem vispār Amerikā runāt nevar,” domās dalās augļkopis un atzīst: “Latvijā aug veselīgi āboli, tikai ēdot jāskatās, kur iekod”.
Skaistais rudens Latvijā rosinās un aicinās atkal atgriezties Vecpiebalgā.
Komentāri