“Pirms sākās karš, dzīvoju Mariupolē. Strādāju par viesmīli, bija plāni atrast darbu par administratori viesnīcā vai restorānā, man ļoti patika šis bizness. Pabeidzu universitāti ar grādu tūrisma vadībā. Man vienmēr aizrāvis sports un fiziskās aktivitātēs, bieži apmeklēju sporta zāli. Tāpat bija sapnis atvērt beķereju – mana mamma ir konditore, un arī es kādu laiku strādāju konditorejā,” stāstu par dzīvi Ukrainā pirms kara un nonākšanas Latvijā iesāk ukrainiete Kristīna Trifonova.
Kristīna ir jauna, tikai 24 gadus veca, bet staigā ar mākslīgo locekli – kājas protēzi. “Nedēļas nogalē, kad tikko sākās karš, biju kopā ar mammu. Ziņās to vien rādīja kā Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Visapkārt bija dzirdami šāviņu trokšņi. Tobrīd gan likās, ka tas nebūs nekas vairāk par tādu īstermiņa varas parādīšanu – neilgu šaušanu un trauksmes celšanu, kā tas bija noticis 2014.gadā, ko piedzīvojām kopā ar ģimeni. Tomēr kļūdījāmies. Karš notika. Tā bija īstenība,” turpina Kristīna, balsī izskanot smeldzīgai nožēlai par to, kas noticis un arvien notiek viņas dzimtajā zemē.
“Tobrīd jau bija skaidrs, ka bija jādomā par aizbraukšanu. Ar mammu savācām visu nepieciešamo – dokumentus, diplomus, medikamentus un citas svarīgākās lietas -, ko ņemt līdzi, un devāmies pie vecmāmiņas. Viņa dzīvoja savā mājā pilsētas centrā, tur bija diezgan plašs pagrabs. Bija skaidrs, ka ir jādomā par visām iespējām, kā sevi paglābt, pasargāt,” stāsta Kristīna un piebilst, ka sākumā šāviņu trokšņi neesot šķituši ļoti baisi, tādi jau piedzīvoti iepriekš, turklāt šķietami nākuši no tālienes. “Protams, pilsētā bija jūtama panika. Cilvēki steidza pirkt visu, ko iespējams. Tad nāca 2. marts, kad pazuda elektrība, apkure, ūdens apgāde – visas komunikācijas. Sākām ēdienu gatavot ārā uz atklātas uguns. Taupījām ūdeni. Dzērām krāna ūdeni, kur tas vēl bija iespējams, smēlām no akām. Vēlāk uzzinājām, ka kādam no kaimiņiem bija gāze. Viņi piedāvāja atnākt nomazgāties un pagatavot ēdienu telpās, nevis ārā, kā bijām iesākušas darīt. Bija 5.marts. Uz ielām nebija ne cilvēku, ne automašīnu, absolūts klusums, ja neskaita šāviņu skaņas, kas sāka kļūt biedējoši skaļākas. Ar mammu devāmies uz kaimiņu dzīvokli. Pie kāda veikala garā rindā stāvēja cilvēki, lai dabūtu maizi un ūdeni. Es teicu mammai, ka mums arī vajadzētu stāvēt rindā pēc maizes.
Dienu vēlāk, 6.martā, ar vecmāmiņu nolēmām iet pēc maizes un ūdens. Valdīja pilnīgs klusums, ļoti savāds miers. Līdz maizes rindai netikām. Pilnīgajam klusumam sekoja skaļš sprādziena troksnis, viss notika tik ātri, ka nespēju pat to aptvert. Kad atvēru acis, redzēju, ka dzīvokļu ēkai bija iebrukuši griesti. Bija trāpījis lādiņš. Tikai tad ieraudzīju, ka man nebija kājas,” par brīdi, kas pilnībā izmainīja jaunās sievietes dzīvi, stāsta Kristīna. “Vecmāmiņa centās nosaitēt kāju ar jostām no manas virsjakas. Cilvēki no blakus mājas skrēja ārā, lai palīdzētu mums, kāds atrada pieeju savai automašīnai un mani aizveda uz slimnīcu. Mammai arī kājā bija trāpījušas šķembas, bet viņai ārsti diezgan veikli palīdzēja no tām atbrīvoties. Paliku slimnīcā līdz 25.martam, kad mūs aizveda uz Krieviju. Ļoti gribēju atgriezties Ukrainā, bet visi ceļi bija slēgti.”
Bija skaidrs, ka turpmāk jaunās sievietes ikdiena būs kājas protēze, bija jādomā, kur un kā tādu varētu sagādāt. Kāda klasesbiedrene rakstījusi, jautādama, vai Kristīnai ir kādas domas, kā protēzi iegūt.
“Par protēzēm tobrīd nebija gandrīz nekādas izpratnes, tikai bija skaidrs, ka Krievijas teritorijā palikt patiešām negribēju. Gaidīju brīdi, kad kāja sadzīs un varēšu pamest Krieviju! Tad atkal man atrakstīja klasesbiedrene, pastāstīja, ka Latvijā darbojas amerikāniete, kas strādā tieši ar protēzēm un pat ir izveidojusi programmu, lai palīdzētu ukraiņiem,” stāsta Kristīna.
Var teikt, tā sākās ceļš uz Latviju, Cēsīm, kur amerikāniete Keitija Ledervuda īsteno “Misiju: Ukraina”, viņas uzņēmums vāc ziedojumus un izgatavo protēzes Ukrainas aizstāvjiem, kas zaudējuši kādu locekli.
“Uzreiz meklēju Keitiju, nosūtīju ziņu par savu situāciju. Viņa piekrita palīdzēt. Bija jānogaida, kad rēta sadzīs, un tagad, pēc ilga laika, man ir kājas protēze. Tā kā Keitija palīdzēja man, es šobrīd palīdzu viņai ar citiem pacientiem, gan ar tulkošanu no ukraiņu valodas, gan ar vingrojumiem un rehabilitāciju. Esmu patiesi pateicīga Dievam, ka varu būt dzīva, esmu te un varu palīdzēt citiem,” sajūtās dalās Kristīna. “Paldies arī Dievam par tādiem cilvēkiem – eņģeļiem zemes virsū kā Keitija.”
Kristīna, jautāta par nākotnes plāniem, teic, ka patlaban nekādu lielu ieceru nav. “Tas, ko esmu no šī kara iemācījusies, ir tas, ka neko nevar ļoti plānot uz priekšu. Mēs nekad nezinām, vai rītdiena pienāks un kāda tā būs. Vai rīt būsim dzīvi? Veseli? To mēs nezinām, tas viss ir Dieva ziņā, un jābūt pateicīgiem par katru mirkli, kas mums dots. Ticu, ka karš beigsies, un ceru, ka drīz. Šajā karā uzvarēs Ukraina! Mēs, ukraiņi, esam stipri un apņēmīgi ļaudis. Slava Ukrainai!”
Komentāri