Pavisam tuvu gada īsākā nakts, kad Latvijas ārēs degs jāņugunis, skanēs līgo dziesmas un svētku galdā cels sieru un alu. Klāt latviešu gaišākie un līksmākie svētki – Jāņi, tāpēc „Druva” nolēma sarīkot atbilstošu sarunu. Tajā piedalījās Jānis Rozenbergs, Cēsu domes izpilddirektors, Jānis Āboliņš, privātuzņēmējs, un Jānis Bērziņš, Starptautiskās biatlona savienības attīstības komitejas biedrs. Sarunu vadīju, es, Jānis Gabrāns, fotografēja Jānis Vīksna, tāpēc var teikt, tā bija simtprocentīga Jāņu tikšanās, lai runātu par Jāņiem.
Ģimenē un darba kolektīvā
– Kāpēc vecāki deva vārdu Jānis?
J.Āboliņš: – Man vectēvs bija Jānis, un mūsu ģimenē ierasts, ka šis vārds no vectēviem pāriet uz mazdēliem.
J.Rozenbergs: – Arī man vectēvs bija Jānis, bet, kad piedzimu es, māte ar vecomāti izdomāja likt man vārdu Mikus. Tad uz slimnīcu atnāca tēvs un nelokāmi pateica, ka būšu Jānis, jo ģimenē vienam Jānim jābūt, lai Līgo svētku laikā mājās būtu īstā noskaņa. Bet mamma ar omi mani līdz pat skolai vēl sauca par Miku.
J.Bērziņš: – Manā dzimtā vairākās paaudzēs pārmaiņus lika vārdus Jānis un Pēteris. Tēvs man bija Pēteris, vectēvs – Jānis, savukārt viņa tēvs – atkal Pēteris. Es šo stratēģiju pārkāpu, ielikdams arī dēlam vārdu Jānis. Gribēju, lai tad, kad mana aktivitāte būs beigusies, nebūtu pārtraukuma, bet juniors to turpinātu. Mūsu nācijai pienākas, ka ģimenē kādam jābūt Jānim, tā ir goda lieta.
– Kā ģimenēs tiek svinēti Jāņi? Vai tie ir īsti ģimeniski svētki, kad visi zina, ka tajā un tajā mājā allaž svin Jāņus?
J.Bērziņš: – Jā, man ir gluži kā filmā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, kad satikšanās vietu mainīt nedrīkst, tā notiek katru gadu vienā un tajā pašā dienā pie pelēkajiem akmeņiem. Visi zina, ka katru gadu mūsmājās līgos, un tā ir jauka tradīcija, ka jebkurš draugs vai paziņa var iebraukt. Tas jau iegājies, un ne-reti Līgo vakarā ierodas cilvēki, kuri varbūt piecus, sešus un vairāk gadus te nav bijuši. Kustība notiek itin liela, viens uzkavējas ilgāku laiku, otrs ieskrien tikai uz stundu vai divām un dodas tālāk, cits atbrauc pusnaktī, vēl kāds uz rīta pusi, un tas liek man būt mundram visu laiku, lai varētu sagaidīt viesus.
J.Rozenbergs: – Kad biju mazs, svinēšana notika mājās, galvenie Jāņu viesi bija tuvākie un tālākie kaimiņi, tad nāca skolas biedru laiks, bet pēdējos gados svinētāju lokā ir kursa biedri un tuvākie draugi. Jāņu svinēšana notiek cikliski, katru gadu pats svinības nerīkoju, namatēvs esmu apmēram reizi četros gados, pārējos Līgo svētkus pavadu pie citiem. Ciemiņu uzņemšana ir arī pienākums un atbildība. Kādreiz gribas pašam būt viesim, bet, kad rodas vēlme rīkot svētkus, uztaisu tos tēva mājā. Pērn biju namatēvs, un svētki izdevās labi, līgojām līdz pat septiņiem rītā. Bija atbraukuši kursa biedri un paziņas no operas, baletdejotājas, kuras vēl sešos no rīta dejoja baletu īstā Jāņu stilā.
J.Āboliņš: – Jūnijs manā dzimtā ir īsts svētku mēnesis, apmēram 20 dažādas svinības. Mums ir tradīcija Jāņus vienmēr ielīgot darba kolektīvā, pēc tam esmu brīvs cilvēks. Darba kolektīvā gadā ir divi lielie svētki – Jāņi un Ziemassvētki, kad visi sanākam kopā un svinam. Šī ielīgošana darba vietā ir jauks pasākums, uz to atnāk arī tie, kuri agrāk strādājuši, un man ar to arī pietiek Jāņu sajūtai.
Pašvaldībā Jāņu vakarā ir balle ar priekšnesumiem, kad biju pašvaldības vadītājs, tā man uzlika pienākumus, jo vienmēr jūtos atbildīgs.
Šad tad piedalos arī lielos Jāņu saietos pie radinieka, tur sabrauc 50 – 60 cilvēki, esam kādi seši Jāņi, tad ir lielas svinības. Lai svinētu pie sevis, jābūt savai mājai. Man dzimtās mājas ir Latgalē, un labi atceros, kā bērnībā svinējām Jāņus! Mēs, mazie puikas, vilkām kalnā ratus, kuros sēdēja lielais Jānis ar alus mucu. Bija ļoti jauki svētki!
Patiesībā īstā svinēšana ir tieši 24.jūnijā, kad Jāņa bērni jau nedaudz paguruši, kļuvuši tādi mierīgāki. Tad aizbraucu pie pazīstamiem Jāņiem, apsveicam, apdziedam tos, var teikt, pavadām šo laiku tā mierīgi un relaksēti. Teikšu godīgi, ka mani nesaista tie lielie tusiņi ar alus dzeršanu, jo, kā jau minēju, vienmēr jūtos atbildīgs, un lielās kompānijās visu grūti izkontrolēt. Šogad brauksim ar ģimeni pie jūras un tur svinēsim.
J.Bērziņš: – Jā, svinēšana darba kolektīvā ir svarīga. Atceros, kad pats vēl vadīju uzņēmumu ar vairākiem simtiem darbinieku, mums bija kādi 20 Jāņi, tad sanācām kopā lielākā daļa kolektīva, un tā bija jauka kopā būšana. Un būtiskais šādā svētku reizē nav alus marka vai tā daudzums, bet iespēja sanākt visiem kopā. Ja vēl kāds no vadošajiem darbiniekiem ir Jānis, tas ir tāds papildu vienojošs kopsaucējs. Šādos pasākumos darbinieki redz viens otru vaigā, parunā. Tā veidojas un stiprinās kolektīvs.
Svarīga kompānija un dziesmas
– Daudzreiz dzirdēts, ka bērnībā Jāņi bijuši īpašs notikums, ar īpašām sajūtām, kuras tagad vairs neizdodas noķert. Arī pats to esmu konstatējis. Vai tiešām gadi vainīgi?
J.Bērziņš: – Jā, laiks izdara savas korekcijas. Tā ir bērnības vīzija, mazliet oreolā tīta, kad dzīvi baudījām brīvi, bez rūpēm, kas tagad kā pieaugušajiem mums ir uzliktas. Kā bērni visu tvērām ar ļoti vieglu pieskārienu, viss likās jauki un patīkami.
Es arī varu teikt, ka manā bērnībā, tad tik bija Jāņi, lai arī padomju gados tos neļāva brīvi svinēt. Bet esmu pārliecināts, ka tagadējie bērni un jaunieši pēc 30 gadiem teiks: “Jā, toreiz pēc neatkarības atgūšanas – tie tik bija Jāņi!” Jo teiciens, ka agrāk zāle bija zaļāka un saule spožāka, ir aktuāls arī tagad un būs arī turpmāk.
J.Āboliņš: – Pats spēlēju arī akordeonu, un esmu ar kompāniju dziedādams staigājis no mājas uz māju pie kādiem septiņiem Jāņiem. Tad tiešām var izjust to latvisko identitāti un kopības sajūtu. Diemžēl pēdējā laikā šīs tradīcijas pačibējušas, lai gan zinu, ka ir vietas, kur šāda Jāņu apbraukšana vēl turpinās.
J.Rozenbergs: – Varbūt šo Jāņu sajūtu mazinājis arī tas, ka tagad svētku un pasākumu ir ļoti daudz. Gandrīz katru nedēļas nogali kaut kas kaut kur notiek. Piedāvājums ir liels, un Jāņi ir tikai viens no pasākumiem šajā virknē. Pirms gadiem 20 tas bija īpašs, jo nekā cita jau nebija, tikai Dziesmu svētki un Jāņi. Tagad pie visiem svētkiem un pasākumiem klāt vēl nāk aizņemtās un piepildītās darba dienas, tad vēl pasākumi, uz kuriem patiešām gribas aiziet, tādi, uz kuriem jāiet pienākuma dēļ, un Jāņi paliek gandrīz vai otrajā plāksnē. Agrāk tiem gatavojās savlaicīgi un īpaši, tagad Jāņi pienāk, paiet, un viss.
J.Āboliņš: – Vēl viena vaina, ka tagad Jāņi ir komercializējušies, burvība zūd. Jau mēnesi iepriekš radiostacijās uz pilnu klapi skan Jāņu dziesmas, un tas mazina to īpašo noskaņu tieši konkrētajā vakarā.
J.Rozenbergs: – Bet tā jau ir ar jebkuriem svētkiem, arī Ziemassvētkiem, kas kļūst par tīru komercpasākumu, un par to jau sāk diskutēt daudzviet pasaulē.
J.Bērziņš: – Ko lai dara, līdz ar brīvības atgūšanu mainījušies spēles noteikumi, jo padomju gados nebija nekādas iespējas komercijai. Šobrīd ikviens mēģina uz svētkiem kaut ko nopelnīt. Tāpēc nav vairs nekā īsti svēta, viss pakļauts biznesam.
J.Rozenbergs: – No tā nevar iz-bēgt, tas vienkārši jāpieņem. Kur aitas, tur cirpēji.
– Kas nepieciešams, lai Jāņu svinības labi izdotos?
J.Bērziņš: – Viens no galvenajiem nosacījumiem – pašam justies kā Jānim. Jāprot noķert tā vienreizējā svētku sajūta, neraugoties uz apkārt valdošo komerciālo noskaņu. Pirmām kārtām, tiem jābūt svētkiem pašam sev, tad iespējams tos radīt arī viesiem. Tas nav vienkārši, jo nereti jau rodas kādi blakus apstākļi. Varu atzīt, ka ne vienmēr man tas izdevies. Allaž tie svētki pienāk neplānoti ātri, atklājas, ka darāmā vēl tik daudz. Tostarp, jāizdomā, kādu ugunskuru sakraut, jo katru gadu abi ar junioru cenšamies to formas risināt tā, lai visiem būtu interesanti. Kad svētki aiz muguras, kad aust jau 24.jūnija rīts, apkārt viss ir mierīgi, ir sajūta, ka bija vērts skriet, jo pasākums atkal izdevies.
J.Āboliņš: – Man gandarījumu dod cilvēki. Ja izdodas atrast labu kontaktu, ir kolosāli, svētki ir izdevušies. Diemžēl ir reizes, kad čiks vien sanāk. Nekad nevar pateikt, izdosies vai ne, tā savā ziņā ir laimes spēle. Svētku noskaņa veidojas no visiem svinētājiem, un var gadīties, ka viens cilvēks sabojā visus svētkus.
J.Bērziņš: – Jābūt gatavam uz dažādiem notikumu pavērsieniem, jo nekad nevar zināt, kāda sabiedrība var parādīties. Dzīvē visādi gadījies. Jāmāk sadzīvot, ja otram pretī liksi agresivitāti vai negatīvas emocijas, sekas var būt bēdīgas. Jāmēģina pielāgoties apstākļiem.
J.Rozenbergs: – Svarīga arī kompānija, bet tas jau ir jebkurā pasākumā. Ir svinības, kas rit stīvi, un tur neko nevar mainīt. Var nezin kādus galdus saklāt, nezin ko ieplānot, bet neaiziet. Un savukārt ir pasākumi, kur viss vienkārši notiek, jo ir attiecīga kompānija. Tā ir neprognozējama laimes spēle.
J.Āboliņš: – Jāņiem raksturīgs, ka viņi ir atvērti cilvēki un māk ar citiem sadzīvot, prot atrast to kopīgo vienojošo saikni.
Vēl pilnīgi droši, ka Jāņi izdosies, ja sabraukuši labi dziedātāji. Gadās, ka nekādi nevar iešūpot viesus uz dziedāšanu, bet bijuši Jāņi, kad visa nakts nodziedāta. Ne jau līgo dziesmas vien, jo tās jau tik daudz nezinām. Kādu jau nodziedam, bet vai nu latviešiem dziesmu trūkst – tautas dziesmas, šlāgeri. No rīta kaimiņi nāk un prasa, kādus ierakstus mēs esot spēlējuši, tik jauka mūzika skanējusi. Masu Jāņi – svētki pilsētniekiem
– Vai šašliks ir neatņemama Jāņu galda sastāvdaļa, tāpat kā siers un alus?
J.Bērziņš: – Šašliks vienmēr tiek sagatavots, bet pēdējos gados cepšana gan notiek otrajā dienā. Līgo naktī tā iniciatīva kaut kā noplok, toties otrajā dienā mierīgi un nesteidzīgi to uzcepam.
Pēdējos gados cenšos akcentēt, ka Jāņos nevajag nokraut galdu ar ēdamiem, pat alus krūzi nav kur nolikt. Te nav vajadzīgi pārspīlējumi, tie nav izēšanās svētki. Savus bērnības Jāņus atceros kā ļoti vienkāršus – siers, pīrāgi un alus, un patiesībā arī tagad neko citu nevajag.
J.Āboliņš: – Tas alus jau ir viltīga manta, nekad nevar prognozēt, cik vajadzēs. Atkarībā no ciemiņu skaita, esmu pircis no 20 līdz pat 300 litriem, bet bijis gadījums, kad pēc svētkiem 80 litrus esmu izlējis. Uzskatu, ka svētkos vajag neikdienišķu alu. Šogad vedīšu no Latgales, kur viens radinieks brūvē miestiņu, īstu miezīti. Cilvēks, nobaudot to, uzreiz saprot atšķirību. Cēsnieku varam dzert ikdienā, bet Jāņos vajag īstu alu.
– Kāda ir attieksme pret masu svētkiem Jāņos?
J.Bērziņš: – Tai sabiedrības daļai, kam nav neviena Jāņa, pie kura līgot, šādi pasākumi ir vajadzīgi. Protams, kā jau ikviens masu pasākums, tas nes līdzi arī negācijas. Bet kopumā tie tomēr norit zem Jāņu zīmes, arī repertuārs uz to orientēts un rada to kopā sanākšanas prieku, kas šiem svētkiem tik raksturīgs un cilvēkiem vajadzīgs. Pats piedalījies gan tādos neesmu, jo, kā jau teicu, man pašam ir savs masu pasākums, sava svētku stratēģija.
J.Rozenbergs: – Pēc definīcijas masu sarīkojumi ir kādu producentu radīts pasākums ar galveno mērķi – nopelnīt, un Jāņi tam ir ļoti labs iemesls. Bet cilvēkiem ir izvēles iespējas, kā svinēt – publiski vai intīmi. Daudzi ir priecīgi, ka ir šādi pasākumi, jo viņiem gribas šo Jāņu atmosfēru, bet nav kurp iet. Pats biju uz pasākumu, kad Raiskumā svinēja 25 gadus filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, jo togad negribējās neko rīkot un bija patīkami tā bez jebkādām saistībām aiziet un baudīt svētkus.
Lai gan man šķiet, ka Jāņi tomēr vairāk ir tādi privātie svētki, savējiem.
J.Āboliņš: – Man gan nav pieņemama šāda Jāņu svinēšana, bet tā ir katra paša izvēle. Man liekas, ka masu pasākumos sanāk vientuļi cilvēki un tāda īsta kopības sajūta tur nerodas, tā ir tikai ilūzija, ka esam vienoti. Tie ir bezpersoniski svētki, kuros caur un caurēm ir komercija. Protams, cilvēks ir sabiedriska būtne, viņam gribas kaut kur svinēt svētkus, ja nav alternatīvas, viņš iet uz masu pasākumiem. Man tie nav svētki.
J.Bērziņš: – Masu pasākumi galvenokārt ir svētki pilsētniekiem, kuri ir attālinājušies no tautas tradīcijām, kuriem nav lauku īpašumu vai radu laukos, pie kuriem aizbraukt svinēt.
J.Rozenbergs: – Rīdziniekam tas ir notikums – izbraukt laukā no galvaspilsētas pie dabas. Iespējams, tā ir viena no retajām reizēm, kad viņi to dara. Jo limuzīna svētkos pļavas bija pilnas ar teltīm, un ļoti iespējams, ka daļa pat neatnāca līdz estrādei, bet vienkārši baudīja iespēju būt prom no pilsētas.
Komentāri