Jau nākamnedēļ Valsts policija svinēs dzimšanas dienu, beidzot arī policistiem būs svētki. Bet ikdienas darbs ir smags un ne vienmēr tas tiek novērtēts.
Par darbu policijā, par sabiedrību un cīņu ar vējdzirnavām “Druva” sarunājās ar Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieku Jāni Kalniņu.
– Kā sākās jūsu ceļš uz policiju?
– Tiesībsargājošās iestādēs – agrāk milicijā, tagad policijā – strādāju kopš 1983. gada. Kādu laiku biju Ceļu satiksmes drošības direkcijā, bet 2000. gadā atgriezos policijā. Sfēra labi zināma, radies savs redzējums. Šobrīd grūti spriest, vai policistiem darbs ir aicinājums, vai strādājam idejas vārdā.
Beidzot augstskolu, viens no iemesliem uzsākt darbu milicijā bija iespējamais dienests armijā. Padomju armija ar tā laika kārtību nebija pieņemama daudziem, arī man, tādēļ izvēlējos dienestu milicijā. Arī daudzi tagadējie advokāti, uzņēmēji ir kādu laiku strādājuši milicijā.
Salīdzinot, kāda bija policija agrāk un šodien, jāatzīst, ka tā kļuvusi demokrātiskāka. Vairāk tiek ņemtas vērā darbinieku vēlmes, izveidota arodbiedrība, tiek maksāts par nakts stundām. Tolaik tā nebija. Tomēr sabiedrībā pret miliciju bija lielāka cieņa.
– Vai policista darbā nepieciešama misijas apziņa?
– Padomju laikā ļoti tika uzsvērts, cik darbs milicijā ir vajadzīgs, ka jāsargā valsts un tautas manta, kārtība. Šobrīd ideoloģiskā puse netiek uzsvērta, darbs policijā ir pielīdzināts jebkuram citam.
Likumā par policiju noteikts, ka tā ir valsts militarizēta struktūra, kurai deleģēti pienākumi aizsargāt, ar to ikdienā arī cenšamies tikt galā.
Pārejot no sociālistiskās uz kapitālistisko iekārtu, viss kļuvis pakārtots jautājumam cik man par to maksās. Ir tirgus attiecības, misijas apziņa mazinās. Ja cilvēks nesaņem adekvātu atalgojumu, viņš meklē citu darbavietu. Tādēļ darbinieki nāk un iet, nav stabilitātes. Šobrīd mums pārvaldē no 126 štata vietām nav aizpildītas 16. Tas ir vērā ņemams rādītājs.
Ja policistam prasa, cik lielu algu vajadzētu, tad, manuprāt, kritērijs būtu viens – ja pie policijas stāvētu rinda ar strādāt gribētājiem un visas štata vietas būtu aizpildītas, tad alga būtu pieņemama.
– Kā vērtējāt policistu, tai skaitā arī Cēsu rajona pārvaldes darbinieku piedalīšanos piketā pie Saeimas?
– Mēs novēršam un apkarojam noziegumus, par to vajadzētu saņemt arī adekvātu atalgojumu. Visiem taču ir ģimenes, bērni, visiem ir par kaut ko jāmaksā. Darba apjoms nemazinās – palielinās transporta līdzekļu, sabiedrisko pasākumu skaits. Tas ietekmē darbu.
Ja policisti piketē un nav apmierināti ar algām, jārēķinās ar to, ka daļa zinošu, pieredzējušu policistu ar laiku aizies no darba, bet piemēroti cilvēki vienkārši nenāks strādāt uz policiju. Ja būs valdības atbalsts, finansējums, būs arī cilvēki, kas strādās. Būs lielāka konkurence, celsies zināšanu un pieredzes līmenis, līdz ar to uzlabosies arī darba kvalitāte.
Pirms pāris gadiem policistiem nebija ļauts apvienoties arodbiedrībās, tagad likums mainīts un tas ir iespējams. Arī mūsu rajona policijas pārvaldē ir arodbiedrības aktīvisti, kuri cīnās par savām interesēm. No vadības puses nebūtu loģiski iesaistīties arodbiedrības aktivitātēs, taču ar Valsts policijas vadību regulāri pārrunājam problēmas un iespējamos risinājumus.
Rokas nav nolaidušās. Uzskatu, ka policijā uzlabojumi noteikti ir vajadzīgi un tie būs. Pagaidām laika vēl bijis par maz, lai policijas struktūra tiktu sakārtota. Šobrīd aktuāla ir arī reģionālā reforma.
– Kā vērtējat policijas prestižu?
– Sabiedrībai biežāk, turklāt sakāpināti, tiek stāstīti policistu pārkāpumi, ne labie darbi. Ja policija kaut ko nav izdarījusi, tas tiek pasniegts pārākā pakāpē. Taču, kad problēma ir atrisināta, iznākums nevienu īpaši neinteresē. Mēs gan arī necenšamies policijas vērtējumu izteikt izmeklēšanās sākumā, bet vispirms pūlamies pēc iespējas ātrāk savākt informāciju, uzklausīt visu pušu viedokļus, izdarīt ekspertīzes, bet tas prasa laiku. Tas, ka policijas darbs ir apjomīgs, laika ietilpīgs, nevienu
īsti neinteresē.
Cēsis un rajons ir kultūras aktivitātēm pārsātināts, vienmēr ir nepieciešama arī policistu klātbūtne. Jautājums, vai varam nodrošināt tik lielu policistu skaitu, lai pasākumā garantētu pilnīgu drošību. Protams, cenšamies, bet visiem un visur policisti nevar piestāvēt klāt.
Popularitāte vai nepopularitāte veidojas arī, ņemot vērā policijas kā represīvas institūcijas būtību. Ir likumi un ir arī sodi par to pārkāpšanu. Par to nevar vainot policistu, kuram jāpilda pienākumi. Taču, jo labāk policists strādā, jo vairāk pārkāpumu atklāj, jo viņš ir tautā nemīlētāks, tomēr ļoti daudz atkarīgs no paša darbinieka. Jābūt zināšanām, individuālai pieejai, būtiskas arī personiskās īpašības.
Policistam jābūt psiholoģiski gatavam noskaitīt līdz desmit, pieņemt pareizo lēmumu un rīkoties tā, lai nenodarītu ļaunumu. Policistam ir jāpalīdz cilvēkiem, jānovērš noziegumi, un ar šo domu ir arī jādzīvo.
Taču atliek kādam saskarties ar policistu, kurš savus pienākumus pilda negodīgi, kā no šī gadījuma veidosies priekšstats un attieksme pret policiju kopumā.
– Tā ir. Turklāt izveidojies stereotips, ka liela daļa policistu ņem kukuļus.
– Protams, nevaru par simts procentiem apgalvot, ka nekas tāds nenotiek. Tādi gadījumi ir bijuši pirms diviem, trim gadiem, bet pēdējā laikā gan nav. Valsts policijā arī izveidots speciāls dienests – iekšējās drošības birojs, kas izskata policistu pārkāpumus. Ja cilvēks negrib ziņot mums, var informēt šo dienestu. Ir arī anonīmie telefoni. Cilvēkiem nevajadzētu slēpt šādu informāciju. Ir svarīgi, lai zinām, kas notiek, un varam problēmu risināt.
Šādi pārkāpumi vairāk saistās ar ceļu policiju. Taču kādēļ ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēji dod
vai piedāvā kukuļus? Ja cilvēks dod kukuli, tad arī pats ir pārkāpējs. Ja esi pārkāpis noteikumus, saņem sodu, ja neatzīsti savu vainu, lēmumu iespējams pārsūdzēt.
Uzskatu, lai novērstu iespējamās problēmas, ceļu policista un pārkāpēja kontaktēšanās mirklim jābūt minimālam. Vācijā, Somijā, arī Zviedrijā ir pārvietojamie autoradari, kas fiksē pārkāpuma brīdi, pēc tam materiāls, kurā norādīts soda lielums, tiek nosūtīts pārkāpējam. Ceru, ka drīz šādas iespējas būs arī pie mums. Likumdošana ir vairāk vai mazāk sakārtota, tikai jānodrošina tehniskās iekārtas.
– Policistiem regulāri jāsaskaras ar milzīgu psiholoģisko spriedzi.
– Jā. Policista ikdiena paiet negācijās. Kaut kas labs notiek ļoti reti. Piemēram, dzērājs, kuru policists aiztur, bieži vien nākamajā dienā no darītā un teiktā atceras stipri maz, bet policistam nereti jāuzklausa dažādas muļķības un riebeklības, turklāt vēl jāiztur fiziski uzbrukumi. Ar to jāsamierinās. Nevaram atļauties uzvesties tā, kā aizturētais. Taču pēc tam aizturētais, iespējams, nemaz nesaņems sodu, viss atkarīgs no pierādījumu bāzes.
Uzskatu, ka policistiem, kuri ikdienā saskaras ar negācijām, dzērāju pārvietošanu uz izolatoru, noziegumu atklāšanu, noteikti nepieciešamas un ļoti noderīgas būtu konsultācijas pie psihologa. Šobrīd tiek risināts jautājums, lai policisti varētu vērsties pie psihologa Rīgā vai šeit, Cēsīs. Uzskatu, ka tam vajadzētu būt obligātam pasākumam, jo, iespējams, daudzi kautrēsies iet uz konsultāciju un atklāti parādīt, ka arī policists var salūzt.
– Vai dažubrīd policista darbs nelīdzinās cīņai ar vējdzirnavām, piemēram, skaidrojot, ka jāstaigā ar atstarotājiem, ka nedrīkst braukt alkohola reibumā?
– Tā ir. Pagaidām aizvien vēl nav sakārtota likumu mācīšana. Kā var būt tā, ka skolā nemāca pat ceļu satiksmes noteikumus, lai gan tie ikdienā ir svarīgi un to nezināšana tik bīstama? Mēs cenšamies iet uz skolām, stāstīt bērniem noteikumus, bet vai tā ir mācīšana? Drīzāk informācijas sniegšana, kas ir labais un kas sliktais, bet vai šīs zināšanas aizķeras, tas ir cits jautājums. Taču šai skološanai būtu jānotiek visa gada garumā, jābūt sistēmai.
Tomēr arī mūsu aktivitātēm ir rezultāti. Civilajā apģērbā pastaigājoties, ir redzēts, ka, stāvot pie luksofora, mamma rauj bērnu pāri ielai, bet viņš tomēr piesit kāju un ir spējīgs noturēties pretī un sagaidīt zaļo gaismu.
Tā ir, ka dažubrīd aktivitātes ar atstarotāju dalīšanu, Jāņu reklāmas kampaņām šķiet muļķīgas. Sanāk, ka visu laiku baidām, bet acīmredzot tas ir nepieciešams, lai cilvēki šīs lietas saprastu, lai ieaudzinātu, ko drīkst un ko ne, ka noteikumu neievērošana var maksāt dzīvību. Tomēr reklāmai ir jābūt tādai, lai aizķeras cilvēka prātā, bet to nevar panākt tikai policija vien.
Ir jāņem vērā arī, cik iesakņojušās ir demokrātijas saknes, kāds ir sabiedrības attīstības līmenis, finansiālais nodrošinājums. Tas viss nosaka vidi. Mūsu sabiedrība vēl noteikti mainīsies.
– Vai Cēsīs un rajonā ir droši?
– Kopš seniem laikiem problēmas ir bijušas. Noziegumu skaits ir bijis un ir lielāks salīdzinājumā ar blakus rajoniem – Madonu, Gulbeni, Alūksni. To ietekmē arī Rīgas tuvums. Lielākoties pie mums tiek izdarītas zādzības, kā arī likuma pārkāpumi, kas veikti alkohola reibumā – huligānisms, mantas bojāšana, arī auto zādzības un pēc tam bojāšana, sadedzināšana.
Jāņem vērā, ka teritorijas ziņā esam ceturtais lielākais rajons, te ir divas lielās šosejas. Arī kultūras un sporta aktivitātes mums daudz un dažādas, tas ietekmē situāciju. Ietekme ir arī Cēsu audzināšanas iestādei nepilngadīgajiem, jo daļa jauniešu pēc atbrīvošanas paliek Cēsīs. Mūsu rajonā ir arī vairākas rehabilitācijas iestādes, kur nepilngadīgie ārstējas no atkarībām. Arī tas atstāj ietekmi uz kriminogēno situāciju.
– Nākamnedēļ policija svinēs dzimšanas dienu. Ko šajā dienā vēlat kolēģiem, ko sabiedrībai kopumā?
– Kolēģiem noteikti vēlu veselību un izturību. Sabiedrībai kopumā būt vienam pret otru saprotošākiem, iecietīgākiem. Ne jau vienmēr problēmas ir jārisina tikai policijā. Arī sabiedrība var būt palīgs policijai, mūs informējot un atbalstot.
Savu rīcību vienmēr vajag pārdomāt. Turklāt noteikti mazāk vajadzētu lietot alkoholu, jo no tā bieži vien sākas lielākās problēmas. Jāpiekrīt teicienam – sargi pats sevi, tad Dievs tevi sargās…
Komentāri