Liepas pagasta zemnieku saimniecībā “Palejas” mežs aizņem 23 hektārus. Tas ir ģimenes mantojums. Mežā saimnieko Andrejs Polinenko.
“Koks ir dzīvs tāpat kā cilvēks, ja pieaudzis un vecs, vai nu mirst, vai arī saimnieks no tā var dabūt kādu peļņu,” saka Andrejs un uzsver, ka mežu apsaimnieko videi draudzīgā un nenoplicinošā veidā.
Vētra, kurā cieta daudzi meži Latvijā, nogāza 3,6 hektārus “Paleju” meža. Saimnieks vēl tagad par to runā ar rūgtumu. Bijis pieaudzis, labs mežs. Ja varētu izstrādāt pakāpeniski, būtu lielāks ieguvums.
Staigājot pa Andreja Polinenko kopto mežu, Cēsu virsmežniecības virsmežzinis Māris Sestulis un mežsargs Rinalds Rozenbergs atzīst, ka
tas līdzinās parkam. Saimnieks ierīkojis ceļu, pa kuru var bez bēdām braukt. “Pašam vien te jāstrādā, tā ērtāk. Ar celmiem gan bija jāpacīnās,” nosaka Andrejs.
Rinalds Rozenbergs stāsta, ka “Paleju” saimnieks domā par nākotni. Kad vētra nopūta priedes, jau vietā bija saauguši divgadīgi kociņi. Vecos kokus izvāca, jaunais mežs varēja augt vietā. Andrejs priecājas par priedēm un bērziem, kuri sniedzas pretī saulei. Šogad un pērn tiem labs pieaugums.
“Mežs dabiski atjaunojas. Bērzi un skujkoki ir spēcīgi,” rādot mazos kociņus, secina pats saimnieks. “Trijos hektāros iestādīju jaunaudzi. Izmēģināju konteinerstādus no Strenčiem. Negribējās mežā dzīt vagas. Ar traktoru var izpostīt to, kas jau ir. Ja kailcirtē stāda, tad uzfrēzē, iestāda vagās. Jaunaudzē pirmajā gadā priedes bija sasējušās, bet saauga virši un nosmacēja. Kociņus stādīju kā tēvutēvi. Man bija divi palīgi. Viens darbojās ar kapli, otrs ar lāpstu. Pats, izmantojot speciālo cauruli, liku stādus zemē. Nedrīkst iestādīt ne par dziļu, ne seklu, stādi noteikti jāpiemīda, lai vasarā neizžūst. Ja stādiņu tikai iebāzīsi sūnās, nekas neizaugs,” pieredzē dalās Andrejs Polinenko un piebilst, ka kopt mežu, protams, vieglāk, ja stādi aug precīzās vagās, bet arī viņam tie nav sastādīti, kur pagadās.
Šogad eglēm un priedēm sēklu gads. Andrejs pārliecinājies, ka vajag tikai parušināt sūnas, un tās labi iesējas.
“Tādu saimnieku, kā Andrejs, manā apgaitā, kur ap 300 mežu īpašnieku, nav daudz. Ir, protams, tādi, kuri kopj savu mežu, bet to, kuri neliekas ne zinis, ir vairāk,“ saka mežsargs Rinalds Rozenbergs un piebilst, ka Andrejs par mežu rūpējas regulāri, nevis tad, kad ir laiks vai padarītais jāatrāda mežsargam. Tāpēc arī tas ir kā parks.
Andrejs Polinenko atzīst, ka viņam patīk mežs un arī strādāt tajā, redzēt, kā izaug paša stādīti koki. “Te nekad neesmu viens. Dzīvība vienmēr apkārt. Mežā ir divi dobumi, kur dzilnas dzīvo. Kad stādījām mežu, dzilna visu dienu smējās. Vīri teica – putns smejas par tevi –
stādi, stādi, atnāks buks, nograuzīs. Es viendien zāģēju, pieci aļņi atnāca un skatījās, ko daru. Nemaz nebaidījās, ausis kustināja, laikam troksnis nepatika. Aļņi un buciņi jau skādi arī nodara, alnis kārtīgi visu kociņu noēd, buciņiem garšo galotnīte,” par meža kopēju ikdienu stāsta saimnieks. Sarunā viņš vairākkārt uzsver: “Es vēl tikai mācos. Nocirst jau nav liela māka, bet izaudzēt jāprot.”
Andrejs Polinenko kopj ģimenes mantojumu. Nākamās paaudzes varēs novērtēt viņa darbu. “Kad ieeju vecā mežā, pārņem
prieks. Tu kociņu audzē kā bērnu, čubini, sargā, kad izaug liels, tam palīdzību vairs nevajag,” par mežu saka “Paleju” saimnieks.
Komentāri