Aiziet 2006. gads, kurš īpaši zīmīgs bijis Cēsīm, jo bija jubilejas gads. Ilgus gadus pilsētas 800 gade bija kā ceļa mērķis, uz ko tiekties, un, ejot uz to, daudz arī paveikts. Bet, kā allaž teikusi pašvaldība, ar svētkiem jau dzīve neapstājas, un veicamo darbu netrūkst. Lai pārrunātu aktualitātes, “Druva” uz sarunu aicināja Cēsu domes priekšsēdētāju Gintu Šķenderu, priekšsēdētāja vietnieku Andri Mihaļovu un izpilddirektoru Jāni Rozenbergu. Pārrunājamo tēmu ir daudz, šoreiz akcentēsim vien dažas. Jubileja un jaunie mērķi
– Runājot par jubileju, allaž akcentēts tikai pozitīvais ieguvums, bet vai bija arī negatīvā puse?
A.Mihaļovs: – Var teikt, mīnuss, ka iztērējām naudu, ko teorētiski varējām izlietot kur citur. Bet ieguvumu, nenoliedzami, ir daudz vairāk. Gatavojot svētkus, pierādījās, ka spējām strādāt ļoti saliedēti, kā vienots kolektīvs. Veiksmīga bija brīvprātīgo iesaistīšana, kas bieži netiek izmantota. Uz svētkiem sapurinājās visa pilsēta, uzņēmēji, iedzīvotāji, no kā ieguvēji bija visi. Svētkos iespēja iesaistīties visiem pašdarbības kolektīviem, ne tikai no pilsētas, bet arī no visa rajona un pat vēl tālākām pašvaldībām.
G.Šķenders:– Svarīgs ieguvums bija tas, ka Cēsu vārds izskanēja ļoti pozitīvā nozīmē, to jūtam joprojām. Svētki apliecināja, ka mūsu spēkos ir sarīkot un noorganizēt nopietnus, augsta līmeņa pasākumus. Uz svētkiem aktualizējās visas jomas, tika uzlabota infrastruktūra, pilsēta kļuva sakoptāka. Jubileja lika pašiem vairāk paraudzīties uz pilsētas gatavību, atklāt problēmas un rast tām risinājumu.
Gribu teikt lielu paldies vietniekam Andrim Mihaļovam, kurš visu svētku organizēšanu saturēja kopā un koordinēja vadības līmenī. Bija svētku organizatore Jolanta Borīte, bija visa komanda, bet svarīgs bija arī šis augšējais līmenis.
Atskatoties uz aizejošo gadu, varam būt gandarīti par paveikto, bet nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā.
– 800 gadi bija mērķis, uz ko iet. Tagad tas sasniegts, uz ko jātiecas tagad?
A.Mihaļovs: – Tagad svarīgi izmantot visas iespējas, lai maksimāli piesaistītu Eiropas finansējumu. Domei un sabiedrībai kopumā jāizraugās mērķi, atbilstoši vadlīnijām, kā arī jāapzinās savas iespējas. Otrreiz tādas iespējas valstij un Cēsīm nebūs, tāpēc tam jāvelta maksimāla uzmanība.
Mums jāatrod arī pareizā vieta reģionālajā reformā, jo tas būs jauns pagrieziens ne tikai mūsu pašvaldības attīstībā.
G.Šķenders:– 800 gade parādīja, ka mēs varam daudz, tā bija kā platforma turpmākajai attīstībai. Ir kultūrpolitikas stratēģija, izglītības stratēģija, kas jāīsteno. Līdz pavasarim detalizēti jāizstrādā, kas jāveic, lai Cēsīs saglabātu kultūras pilsētas statusu. Jāveido sistēma, kas sekmīgi darbotos turpmākajos gados.
A.Mihaļovs: – Kultūrpolitika ir tikai viena sastāvdaļa kopējā mērķī. Šādu mērķi, kā bija 800 gades programma, var izvirzīt katrā nozarē, jautājums, kas ir kulminācijas pasākums? Vai tā ir kultūras centra renovācija, vai jaunas koncertzāles celtniecība? Kad mērķis izvirzīts, uz to neatlaidīgi jāiet. Pie tam, domājot plašāk par pilsētas robežām. Piemēram, izglītībā vajadzētu paskatīties uz visu rajonu, izpētīt cilvēku plūsmu, izraudzīties prioritātes, izvērtēt pedagogu skaitu, kvalitāti, apzināt administratīvos resursus. Varbūt mazajās pašvaldībās jāsaglabā sākumskolas, bet direktors varētu būt viens vairākām skolām. Viņam vajadzētu maksāt labu algu, prasot kvalitatīvu darbu un dodot arī darba lauku. Jautājums nav vienkāršs, jānāk kopā speciālistiem, jārunā, jāanalizē.
Daudz darāmā ir infrastruktūras sakārtošanā, jo mums vēl ilgi nebūs Vācijas līmenis, kad līdz katrai mājai asfalts. Bet mums jānotur kvalitāte, veicot darbus. Katrā nozarē jābūt mērķim, jāprot saliedēties, izveidot profesionāļu komandu, lai mērķi sasniegtu kvalitatīvi, optimālā termiņā. Ja būs mērķis un programma, kā to sasniegt, finansējumu būs iespējams piesaistīt.
– Bet Eiropas naudai vajadzīgs līdzfinansējums?
A.Mihaļovs: – Jāuzteic domes finanšu nodaļa ar Aiviju Zerni priekšgalā, kas raugās, lai viss būtu rāmjos. Budžetam jau visu laiku ir tendence pieaugt, lai gan grūti prognozēt, kāds būs pieaugums. Bet, pieaugot ieņēmumiem, pieaug arī izdevumi.
G.Šķenders:– Mums kā pašvaldības vadītājiem jābūt ar savām ambīcijām, un visiem trim tās ir pietiekami. Ir plānotāji un finansisti, kuri mūs cenšas noturēt pie zemes, lai tas kuģis varētu sekmīgi iet uz priekšu. Septiņi treknie gadi
– Kādas ir nākamā gada prioritātes?
G.Šķenders:– Nākamgad noteikti jāuzsāk bērnudārza celtniecība. Turpināsies ielu programma un citi ar infrastruktūras uzlabošanu saistīti darbi. Nākamgad darbu uzsāks jaunā sociālā aģentūra. Sociālajam darbam vienmēr esam pievērsuši uzmanību, ceram, ka ar aģentūras izveidošanu tas pacelsies citā kvalitātē. No 2008. gada katrai pašvaldībai būs jāparāda, kā panāks, lai uz 1000 iedzīvotājiem būtu viens diplomēts sociālais darbinieks. Jo sociālais nav tikai darbs ar cilvēkiem, kuri dzīvo zem iztikas minimuma, bet daudz plašākā mērogā. Ar aģentūras izveidošanu arī teritorija Bērzaines ielā tiek attīstīta, tādējādi būsim spēruši lielu soli uz priekšu.
A.Mihaļovs: – Līdz nākamā gada rudenim svarīgi izrevidēt pašvaldības funkcijas. Vairākkārt jau esam to darījuši, bet jādod nodaļu un aģentūru vadītājiem uzdevums atkal pārskatīt savas attīstības virzienus, prioritātes un noteikt minimālo programmu. Lai var ielikt ātrumā un rullēt uz priekšu.
J.Rozenbergs: – Tuvākie darbi nākamgad ir pils kompleksa, bērnudārzu un skolu renovācija, sociālās mājas būvniecība un esošās sociālās mājas renovācija, Rožu laukuma rekonstrukcijas sākums. Jārisina jautājums pa kultūras centru un koncertzāli. Jautājumu netrūkst, bet ir svarīgi skatīties tālākā nākotnē. Domāju, ka tuvākajos septiņos gados Cēsīs notiks ļoti intensīva būvniecība gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Privātie būvētāji gatavi apgūt jaunas teritorijas, būvēt daudzstāvu mājas, rindu un privātmājas. Pieņemts lēmums, ka pašvaldība iznomās divus zemes īpašumus privātām investīcijām, un jau nākamgad Cēsīs varētu būt Eiropas līmeņa automātisko ātrumkārbu remonta rūpnīca un būvniecības paneļu rūpnīca. Ja iepriekšējos gados bija daudz netaustāma – izpēte, mācības, pētījumi, turpmāk liels uzsvars būs uz būvniecību. Rīgas attīstības vilciens jau iet straujos tempos, tagad šis vilnis lēnām nāk uz reģioniem.
– Tātad arī Cēsīs būs tie valdības solītie septiņi treknie gadi?
A.Mihaļovs: – No gaisa jau nekas nekritīs. Ja maize stāv uz galda, no katra paša būs atkarīgs, vai viņš spēs to paņemt. Arī pilsētā iespējas ir, jāprot tās realizēt. Sava vieta reģionā
– Kā Cēsis sevi redz plašākā kontekstā?
J.Rozenbergs: – Nedrīkstam aizmirst iespējamo reģionālo reformu, kurā mums jāspēj paņemt maksimums. Cēsīm būtiski ieņemt vienu no centrālajām lomām šajā X veidojumā, par kuru vēl nav skaidrības. Varbūt mums jādomā, kā ieņemt līdzvērtīgu lomu reģionā, lai kopā ar Valmieru Cēsis būtu vadošais centrs.
A.Mihaļovs: – Vienā no sarunām, ko rīkoja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, daži pilsētu vadoņi ierosināja noteikt, ka Latvijā ir trīs lielās – Rīga, Daugavpils un Liepāja – un pārējās ir viena līmeņa pilsētas. Formulējums nacionālās nozīmes pilsētas, kā izskanējis no dažu lielāku pilsētu puses, ir nesaprotams. Vai tad Cēsis, Ainaži vai Talsi nav nacionālas pilsētas? Manuprāt, katrai jāstrādā, lai saglabātu savas pozīcijas. Protams, ka potenciāls ir lielāks pilsētās nekā laukos, tāpēc pilsētas potenciālam ir pienākums palīdzēt laukiem. Ja pilsētas turpinās koncentrēties tikai uz sevi, radīsies vēl lielāka plaisa, kas bremzēs kopējo attīstību.
– Tad jāmainās arī cilvēku domāšanai?
A.Mihaļovs: – Protams, bet ministrijai, valdībai un parlamentam skaidri jāpasaka – būs šitā, un esiet tik laipni, realizējiet šo programmu. Ja visu laiku ļaus domāt, nekas nemainīsies, kā nav mainījies jau desmit gadus. Jābūt kaut kādam grūdienam, jo apspriešanas laiks sen beidzies. Reforma jāveic administratīvi un jānodrošina ar finansēm.
J.Rozenbergs: – Lai cilvēkus noturētu laukos, jābūt sakārtotai infrastruktūrai – ceļiem, jākursē sabiedriskajam transportam un jābūt informācijas pieejamībai. Katrā pagasta centrā jābūt vietai, no kuras ir piekļuve visiem nepieciešamajiem reģistriem, datu bāzēm, lai cilvēks var nokārtot nepieciešamās formalitātes, arī caur internetbanku veikt nepieciešamos maksājumus.
A.Mihaļovs: – Jāparūpējas, lai bērni vismaz līdz ceturtajai klasei var saņemt izglītību savā pagastā, jo nav pareizi, ka pirmo klašu bērniem no attāla pagasta jābrauc uz pilsētu. Jābūt arī medicīnas un citiem nepieciešamajiem pakalpojumiem. Uzņēmējdarbība attīstās
– Pašvaldības attīstības tempus nosaka arī uzņēmējdarbības aktivitāte. Vai Cēsis ir interesantas uzņēmējiem un investoriem?
A.Mihaļovs: – Daļēji to nosaka pilsētas ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Tiesa, ir problēma, pilsēta ir neliela, arī pašvaldībai nav daudz brīvu īpašumu, ko atvēlēt uzņēmējdarbības attīstīšanai.
J.Rozenbergs: – Dažas šīs teritorijas jau nodotas nomā Cēsu uzņēmējiem – „Vinnim”, „Tīrības namam”, „Sinhro – C”, kuri attīsta savu uzņēmējdarbību. Nelielā uzņēmējdarbība Cēsīs attīstās un turpinās to darīt, mēs gribētu, lai ienāk kādi lielie, kas nodarbinātu vairākus simtus strādnieku. Bet ir viens svarīgs apstāklis. Pirms pāris gadiem mums bija sarunas ar kādu uzņēmumu, ka Cēsīs varētu veidot grāmatvedības departamentu ar 200 grāmatvežiem, kas apkalpotu arī firmas, kurām nav savas grāmatvedības. Viņi prasīja: „Cēsīs ir 200 grāmatveži?” Nācās atzīt, ka nav. Sekoja jautājums: „Cik ilgā laikā varat tos atrast un apmācīt, pie tam viņiem jāprot ne tikai grāmatvedība, bet arī jāprot strādāt krievu un angļu valodā, jo būs jāapkalpo arī ārvalstu uzņēmumi.”
Līdzīga saruna bija ar „1188”vadību, kas atzina, ka ir grūtības ar kadriem. Ka vajadzētu stimulēt skolas, lai pastiprināti mācītu valodas, jo jauniešiem ir problēmas, īpaši ar krievu un vācu valodas zināšanām.
G.Šķenders: – Esam centušies aktivizēt uzņēmējus, jo pilsētā vēl ir pietiekami daudz teritoriju, kas nerada labu iespaidu, kur ir iespējas attīstīties. Autoremonta rūpnīcas, bijušā celtniecības tresta teritorija ar piecstāvu graustu Valmieras ielas malā, neuzceltais bērnudārzs Festivāla un Akmens ielas stūrī, arī citas vietas stāv neapsaimniekotas. Ir runāts ar to īpašniekiem, var teikt, no savas puses esam darījuši visu iespējamo. Aicinām viņus no savas šaurās nišas paraudzīties nedaudz plašāk un padomāt, ko viņi tur grib darīt. Saprotu, cilvēki tikuši pie nekustamajiem īpašumiem, dažs pa kādam pārdod, lai pietiktu kādam laikam, cits vienkārši sēž virsū un neko nedara. Bet netrūktu to, kuri būtu gatavi iet un attīstīt savu biznesu.
J.Rozenbergs: – Bet būs jau arī lielāki projekti, un pilsēta gatava tos atbalstīt. Viens no tiem ir iecerētais atpūtas komplekss Piebalgas ielā, cerams, ka attīstīsies vecās alus darītavas teritorija. Kur būt stadionam?
– Jau vairākus gadus aktuāls bijis stadiona jautājums, vai tas nākamgad pavirzīsies uz priekšu?
G.Šķenders: – Varbūt vērts sabiedrībā diskutēt par jautājumu – vai stadionam jāatrodas pašā pilsētas centrā?
J.Rozenbergs: – Pirms kāda laika rosinājām sabiedrību izteikt savu redzējumu, vai stadionam jāpaliek pašvaldības īpašumā, vai tas varētu privātais, vai vēl kāds cits risinājums, bet cilvēku atsaucības nebija.
Ja īpašuma vērtība tur augsta un turpinās pieaugt, varbūt no pilsētas plānošanas viedokļa jāpadomā par stadiona pārcelšanu uz nomali, esošo teritoriju un smilšu laukumu atdodot apbūvei. Protams, pirms tam šai teritorijai jāizstrādā detālplāns, varbūt pat vērts noorganizēt pilsētplānotāju plenēru.
Par stadiona jauno vietu ir vairākas versijas, varētu būt Cīrulīšu pusē, bet varbūt labāka vieta ir teritorija Rīgas ielā 105. Tur ir liels, līdzens klajums, kam laba piekļūšana. Jo stadions jebkurā vietā, arī esošajā, jāveido pilnīgi no jauna.
G.Šķenders: – Kāds teiks, ka tālu, bet tie ir tikai mūsu aizspriedumi, jo Cēsīs viss ir salīdzinoši tuvu. Bez tam, tuvākajos gados pie mācību iestādēm, pirmkārt, pie pilsētas ģimnāzijas, tad pie 2.pamatskolas, būs sporta laukumi. Jā, ir problēma ar 2.vidusskolu un Pastariņa pamatskolu, kuru audzēkņi stadionā gāja uz sporta stundām, tāpēc rūpīgi jāizvērtē visi par un pret. Jo plaša un moderna būve, kādu gribam redzēt stadionu, prasa attiecīgu infrastruktūru ar nepieciešamo autostāvvietu skaitu un tā tālāk. Vai tam būtu īstā vieta centrā, tas ir svarīgs jautājums. Lai būtu vērts stadionu būvēt esošajā vietā, tam jābūt attiecīgai slodzei, tur jābūt ne tikai nacionālām sacensībām, bet pat starptautiskām.
Prakse rāda, ka stadionus var izmantot lieliem koncertiem, bet esošajā vietā tas rada problēmas, jo apkārt dzīvo cilvēki. Ja tas atrodas pilsētas nomalē, skaļums netraucēs, un stadionu varētu izmantot daudzveidīgāk.
J.Rozenbergs: – Saprotam, ka tas nav vienkāršs jautājums, bet nākamajā gadā tam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, jo nepieciešams sākumā vismaz pieņemt politisku lēmumu, kādu redzam stadiona nākotni.
Vēlējums
– Ko jūs vēlētu “Druvas” lasītājiem?
G.Šķenders: – Aicinu būt vēl aktīvākiem savas pilsētas patriotiem un nākt ar konstruktīviem risinājumiem. Protams, nevar aizmirst sīkumus, bet bieži cilvēki koncentrējas uz tiem, bet jautājumiem, kas svarīgi visai pilsētai, paiet garām.
A.Mihaļovs: – Lai būtu plašs domu lidojums, lai ikviens savā lidojumā spētu sasniegt izvirzītos mērķus.
J.Rozenbergs: – Vēlu mīlēt savu pilsētu un stāstīt par to arī citiem ārpus tās, tā kopīgi veidojot Cēsu pozitīvo auru. Lai ikvienam būtu vēme atbraukt uz šejieni. Ja katrs darīsim to, kas patīk un padodas, ieguvēji būsim visi, arī pilsēta attīstīsies.
Komentāri