Kārtējā “Druvas” rosinātajā diskusijā starp Cēsu un Valmieras pašvaldībām tika pārrunāti ar pilsētas finansēm un investīciju piesaisti saistītie jautājumi. Sarunā piedalījās Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, finanšu nodaļas vadītāja Aivija Zerne, Valmieras domes izpilddirektors Jānis Baiks un finanšu direktore Inta Štefenberga.
Budžets un tā prioritātes
– Kāds ir pašvaldības budžets,
kā tas veidojas?
A.Zerne: – Ieņēmumu daļa Cēsu pilsētas kopbudžetā šogad plānota 10, 7 miljoni latu, izdevumu daļa – 14,8 miljoni. Kopbudžetu veido pamatbudžets un speciālais budžets, savukārt, pamatbudžeta ieņēmumus veido nodokļu ieņēmumi, nenodokļu ieņēmumi, transferta maksājumi un maksājumi par budžeta iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem. Speciālo budžetu veido privatizācijas fonda ieņēmumi, dabas resursu nodokļu ieņēmumi un autoceļu nodokļa ieņēmumi. Budžeta ieņēmumu lielāko daļu
veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
I.Štefenberga: – Valmieras pilsētas budžeta ieņēmumu daļa ir 20,8 miljoni latu, un 20, 6 miljoni izdevumu daļā. Mums pagaidām budžetā neparādās deficīts, bet esam iesnieguši pieprasījumu par iespēju dažādu projektu līdzfinansēšanai ņemt aizņēmumu četru miljonu latu apmērā.
– Tas, ka Valmiera ir rūpniecības pilsēta, dod labumu budžetam?
J.Baiks: – Nenoliedzami, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis ar katru gadu pieaug par 30 – 40 procentiem. Ja 2005.gadā tie bija 5,5 miljoni, šogad – jau 9,6 miljoni.
I.Štefenberga: – Toties vēl straujāk ik gadu pieaug mūsu maksājumi izlīdzināšanas fondā. Ja pirms diviem gadiem šī summa pieauga par 30 procentiem, šogad – jau par 63 procentiem. Šogad šajā fondā maksāsim pusotru miljonu latu, pat vairāk nekā Ventspils.
A.Zerne: – Arī Cēsīm šis maksājums ik gadu pieaug, un šogad tas ir 546 tūkstoši latu. Interesanti atzīmēt, ka izlīdzināšanas fondā maksā tikai 54 pašvaldības, 48 – ne maksā, ne saņem, bet pārējās vairāk nekā 400 pašvaldības – saņem. Ja pašvaldību maksājumi šajā fondā pieaug, valsts daļa nav mainījusies jau sešus gadus.
Par šo jautājumu daudz tiek runāts dažādos līmeņos. Valsts sola kaut ko mainīt aprēķinu sistēmā, lielās pilsētas – Rīga, Liepāja, Ventspils – grib panākt, lai viņu daļa samazinātos, savukārt, pilsētas, kuras saņem naudu, vēlas saņemt vairāk, jo ir grūti izdzīvot.
I.Štefenberga: – Bet nav jau tā, ka Latvijā dotācijas saņem tikai kaut kādas mazās pašvaldības. Arī Daugavpils, kas ir lielā pilsēta, ir starp dotāciju saņēmējiem.
J.Baiks: – Te varētu pastāstīt par Vācijas pieredzi. Tur kādu pašvaldību, kas darbojās ar zaudējumiem, ar apgabala rīkojumu likvidēja, sadalīja uz pusēm un pievienoja divām blakus. Viņiem likumdošanā šādi gadījumi ir paredzēti un tiek realizēti dzīvē.
I.Štefenberga: – Vēl gribu piebilst, ka liela problēma ir savstarpējie norēķini ar citām pašvaldībām par izglītības un sociālajiem pakalpojumiem. Piemēram, Valmierā bērna uzturēšanās bērnudārzā izmaksā aptuveni 900 latus gadā, bet no citām pašvaldībām varam pieprasīt vien 400 latus.
J.Baiks: – Varam jau prasīt vairāk, bet neviens nemaksās, jo, ja kāda pašvaldība nemaksā, pēc Ministru kabineta noteikumiem vairāk par 400 latiem no viņiem piedzīt nedrīkst. Bērnudārzos no citām pašvaldībām ir aptuveni 220 bērni, tātad tikai šajā sektorā zaudējumi veido nieka 110 tūkstošus latu gadā.
– Kādas ir pašvaldības budžeta prioritātes?
J.Baiks: – No pamatbudžeta 52,2 procenti naudas tiek novirzīti izglītībai. Mums ir daudz izglītības iestāžu, palīdzam arī Vidzemes augstskolai. Tās rekonstrukcijai no pilsētas budžeta pēdējo trīs gadu laikā piešķirts vairāk nekā pusmiljons latu. Šogad vēl 113 tūkstošus latu piešķīrām dažādām citām vajadzībām.
Sociālais budžets no kopējā veido 7,6 procentus, kas sevī ietver arī pansionāta uzturēšanu, rekonstrukciju un sociālās mājas uzturēšanu.
A.Zerne: – Arī mums šī situācija ir līdzīga, bet dažās pozīcijās atšķirīga. Svarīgākais – sabalansēt saimniecisko un ekonomisko attīstību ar sociālajām interesēm.
Budžets vērsts uz sociālo prioritāšu realizēšanu, ES fondu apguvi un uzsākto projektu īstenošanu. Prioritāte, kā vienmēr, ir izglītība, kam šogad atvēlēti 50 procenti no budžeta. Pašvaldības teritoriju un mājokļu apsaimniekošanai paredzēti 14 procenti no pašvaldības budžeta, jo šajā sadaļā paredzēts finansējums jaunās daudzdzīvokļu sociālās mājas celtniecībai.
Šogad mūsu mērķis ir nodrošināt sociālo pakalpojumu kvalitāti. Pērn daudz līdzekļu ieguldījām, lai izveidotu nepieciešamo infrastruktūru. Salīdzinoši daudz – 11 procenti no budžeta – šajā gadā atvēlēti atpūtai, kultūrai un reliģijai, bet to ietekmē apjomīgais Cēsu pils kompleksa rekonstrukcijas projekts, kam piešķirti ERAF līdzekļi. Projekti, līdzfinansējums, problēmas
– Cik daudz pašvaldības atvēl līdzfinansējumam Eiropas un nacionālajām investīcijām? A.Zerne: – Šogad Cēsu pilsētas budžetā atvēlēti 1,4 miljoni priekšfinansējumam un līdzfinansējumam tieši Eiropas projektiem. Vēl nāksies paredzēt finansējumu valsts investīciju un citiem nacionālajiem projektiem, tādējādi budžeta grozījumos līdzfinansējuma daļa pieaugs.
J.Baiks: – Valmierā līdzfinansējumam pagaidām paredzēti 2,2 miljoni latu, bet arī mums gada laikā šī daļa būs jāpalielina. Var atzīmēt, ka visvairāk – pusotrs miljons latu – tiks ūdenssaimniecības attīstības projektam. Otrs apjomīgākais projekts būs centralizētās siltumapgādes sistēmas tīklu rekonstrukcija, kam esam paredzējuši līdzfinansējumu 375 tūkstošus latu.
G.Šķenders: – Katrā pilsētā dažādu jomu attīstība ir citādāka. Piemēram, ūdenssaimniecības attīstībai Valmieras kolēģi atvēl naudu no pilsētas budžeta, Cēsīs „Vinda” tūlīt sāks projektu 2,4 miljonu eiro apmērā, kam pašvaldības līdzfinansējums būs salīdzinoši neliels. Protams, ierindas iedzīvotāju, visticamāk, neinteresē, kas un kā to finansē, svarīgs ir rezultāts, lai pilsētā būtu tīrs un kvalitatīvs ūdens un mūsdienu prasībām atbilstoša ūdensapgāde.
J.Baiks: – Par šo salīdzinoši lielo finansējumu ūdenssaimniecības attīstībai nobalsoja deputāti, izvērtējot situāciju, jo tas bija labākais risinājums. Ja uzņēmumam, kam gada apgrozījumos ir miljons latu, būtu jāņem tik liels kredīts, krasi pieaugtu tarifs. Pašlaik tarifs par kubikmetru ir 99 santīmi, ieskaitot ūdeni un kanalizāciju, bet, ņemot kredītu, maksa varētu pieaugt pat par 25 santīmiem.
– Valmierā pašvaldība atvēlējusi finansējumu centralizētās siltumapgādes sistēmas tīklu rekonstrukcijai. Kā tas ietekmē šo jomu?
J.Baiks: – Realizējot šo projektu, Valmierā būs nomainīti aptuveni 90 procenti tīklu. Ja pašlaik efektivitāte ir 55 procenti, pēc projekta realizācijas tā būs gandrīz 90 procenti. „Valmieras enerģija”, kas nodrošina pilsētai siltumapgādi, ir reāls privātās partnerības projekts, kurā daļa ir pašvaldībai, un par to esam pamatīgi lamāti un sisti. Bet darīts daudz, ieguldītas investīcijas 3,2 miljonu latu apmērā, pilnībā atjaunotas divas katlu mājas, un šie uzlabojumi ļāvuši tarifu samazināt par aptuveni 15 procentiem. Tas parāda, ka arī šāda sadarbība funkcionē pareizi.
G.Šķenders: – Mēs bijām pionieri šajā jomā, bet kaut kas nepareizi aizgāja izpildes mehānismā. Valmieras piemērs rāda, ka, ieviešot modernās tehnoloģijas, iespējams samazināt tarifu, nevis tikai runāt, ka tarifs jāpaaugstina. Var teikt, teorētiski mēs sākām pareizi, bet praktiski neesam sasnieguši to efektu, uz ko cerējām.
– Kāds ir šo Eiropas un nacionālo projektu devums pilsētas attīstībā?
G.Šķenders: – To grūti izmērīt, bet, nenoliedzami, tas ļauj pilsētai attīstīties straujāk. Ar pašu līdzekļiem varētu paveikt vien nelielu daļu no tā, kas pēdējos gados izdarīts pilsētas infrastruktūras uzlabošanā. Jāmin jaunās pamatskolas uzcelšana, tagad sākta sociālās mājas celtniecība, ceram, ka saņemsim investīcijas jauna bērnudārza celtniecībai. Nevar aizmirst arī ieguldījumus pilsētas ielu sakārtošanā. Varētu nosaukt daudzas sfēras.
J.Baiks: – Jāpiekrīt kolēģiem, jo tikai šādi iespējams panākt strauju attīstību. Jau pieminētais ūdenssaimniecības attīstības projekts, kura kopējais ieguldījums būs 19 miljoni eiro, ļaus atjaunot vai izbūvēt aptuveni 30 kilometrus ielu tīklu, veikt attīrīšanas iekārtu rekonstrukciju un atdzelžotavas būvniecību, jo līdz šim pilsētā tādas nebija. Līdz ar to krasi augs ūdens kvalitāte. Tas ir tikai viens piemērs.
G.Šķenders: – Pašvaldības vēlētos saņemt krietni vairāk, nekā viņām tiek atvēlēts. Apmierināta tiek tikai desmitā daļa no tā, ko pašvaldības pieteikušas. Protams, var teikt, ka ne vienmēr šīs vēlmes ir pamatotas, bet esmu pārliecināts, ka 75 procentus no pieteiktā ikviena pašvaldība spēs pierādīt kā neatliekamu vajadzību. Mēs prasījām investīcijas jauna bērnudārza celtniecībai, vai kāds noliegs tā nepieciešamību? Valsts piešķīrusi tikai 350 tūkstošus latu, bet kopējā tāme varētu būt aptuveni četri miljoni. Ja projekts jābeidz divos gados, mums jāmeklē, kā to īstenot.
Ja runā par Eiropas naudām, grūti projektus izvērtēt. Nenoliedzami, pilsētām kapacitāte ir lielāka, tās projektus var izstrādāt kvalitatīvāk, tāpēc pagastiem ne reti nākas palikt aiz borta. Viņiem vajadzība varbūt ir lielāka par mazāku summu nekā pilsētām, bet viņi neprot pareizi to noformulēt un paliek bešā. Viņiem nav arī naudas, lai piesaistītu speciālistus projektu sagatavošanā.
J.Baiks: – Vēl šāda situācija, Valmiera piesaka projektu par 100 tūkstošiem latu, un kāda pagasta padome par tieši tādu summu. Bet parēķināsim, ko par šo naudu var paveikt mazā pašvaldībā, un ko varam paveikt mēs.
A.Zerne: – Te jāpiebilst, ka maza pašvaldība tādam 100 tūkstošu projektam nemaz nevar nodrošināt priekšfinansējumu vai saņemt aizņēmumu. Bet vajadzības jau patiesībā ir vienādas, tikai ar to atšķirību, ka lielā pilsētā tās ir attiecīgi lielākas. Savukārt, budžeta apjoms uz vienu iedzīvotāju pagastos ir daudz mazāks. Šo problēmu varētu atrisināt reģionālā reforma.
J.Baiks: – Tā ir nepieciešama, jo nevar katrā mazā pagastā uzbūvēt kultūras namu, jaunu sporta būvi un tā tālāk. Jārēķinās, ka mazā pašvaldībā nebūs finansējuma to uzturēšanai un pietrūks cilvēku, kas to apkalpo.
G.Šķenders: – Ja runājam par projektiem, ne mazāk svarīga ir infrastruktūras tehnisko projektu sagatavošanas kvalitāte. Diemžēl tā ir vāja, tāpēc pašvaldībām ir grūti plānot finansējumu. Tikai viens piemērs – jaunās pils rekonstrukcijas projekts. Tāmes tika rēķinātas un pārrēķinātas, arī ņemot vērā inflāciju, un pēdējā
bija 900 tūkstoši latu. Atvērām celtnieku piedāvājumu – divi miljoni. Kurš tagad tas sliktais – celtnieki uzskrūvējuši cenu vai projektētāji nepareizi aprēķinājuši? Savukārt, projektu iesniedzot, plānojām tikai pusmiljonu. Un sākas riņķa dancis – kā to īstenot, jo ir noteikts projekta beigu realizācijas termiņš. Tas ir ERAF projekts, un, ja visu pieteikto nerealizēs, naudu atpakaļ nedabūsim. Tagad jādomā, jākalkulē, lai viss sanāktu, kā nepieciešams.
J.Baiks: – Ir problēmas arī ar būvniecības firmām, jo pieprasījums pēc tām ir milzīgs. Pirms dažiem gadiem projektētāju summas bija lielākas nekā celtnieku piedāvājumi, jo tie konkurences cīņā sita cenu lejā. Tagad celtniekiem pasūtījumu tik daudz, ka viņi uzskrūvē cenas, un pasūtītāji ir spiesti tās pieņemt, ja vēlas kādu projektu īstenot.
Komentāri