Ieriķi Amatas un Drabešu pagastā pēdējos gados kļuvuši par nozīmīgu attīstības centru.
“Pēdējos gados Ieriķos daudz ieguldīts. Sakārtotas ielas. Kad uz Ieriķiem pārcēlām Amatas pamatskolu, bija sapnis, ka jauno mācību gadu uzsāks vairāk nekā simts bērnu. Te ir mūzikas un mākslas skola, strādās pedagogi no Līgatnes. Ieriķos ir sabiedriskais centrs,” ieriķiešiem atgādināja Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte.
Lai dalītos domās par Ieriķu nākotni, vietējie iedzīvotāji uz sarunu bija atnākuši kuplā pulkā. Viņi tikās pie kādreizējās dzelzceļa stacijas ēkas, kas vairāk nekā simts gadus bijusi nozīmīga apdzīvotās vietas attīstībā. Pirms diviem gadiem pamesto, arī izdemolēto ēku no “Latvijas Dzelzceļa” nopirka pašvaldība.
Par to, kā izmantot seno namu, ieriķieši diskutēja, meklēja attīstības stāstu, arī domē diskutēja, radās pārdrošas idejas. “Stacijas ēka ir tāda pati kā pirms gada. Nauda, lai to atjaunotu, nav atrasta,” teica E.Eglīte un atgādināja, ka bijušas idejas par tūrisma attīstību, bet ēkai jumts tek, jāsakārto kanalizācijas, ūdensapgādes un apkures sistēma.
“Te varētu atrasties Amatas pārvaldes centrs. Te būtu pieejami visi pakalpojumi,” ierosinājumu izteica E.Eglīte. Ieriķieši šo domu sākumā uzņēma apdomīgi, tad izskanēja atbalsts. Uzņēmējs Egons Garklāvs atbalstīja: “Pagastmāja Ieriķos būtu labi, tad viss uz vietas.”
Pārdomas izteica Dainis Kalns, kurš dzīvo turpat kaimiņos, Spārē. “Stacijas ēka tāda kā tagad nedrīkst palikt. Jāaizbrauc uz Siguldas staciju, jāapskatās, un Ieriķu stacija jādabū vēl skaistāka. Ja grib kaut ko lielu izdarīt, galvenais nav nauda, bet ideja, vēlme, enerģija un ticība, ka izdarīsi. Un vēl vajadzīgi domubiedri,” teica D.Kalns. Viņš vērtēja, ka pie stacijas varētu izveidot brīvdabas estrādi, kur var spēlēt orķestris un jaunatne priecāties. “Vajadzīgs jumts, sēdvietas, autostāvvietas. Te ir tuvu šoseja, vieglāk piebraukt nekā Siguldas estrādei vai braukt līdz Cēsīm. Tikai jāatrod atbalstītāji, varētu izkonkurēt Cēsis un Siguldu. Ieriķiem cauri nevar izbraukt. Ja būs tūkstotis sēdvietu un tikpat stāvvietu, viss var notikt,” savu redzējumu piedāvāja pazīstamais Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs D.Kalns. Viņš arī ierosināja, ka Ieriķos jārada lielākas iespējas sportošanai, lai jauniem cilvēkiem nav jāpulcējas pie veikala.
“Visiem jābūt garīgā un fiziskā tonusā, tad ilgi dzīvosim,” atgādināja D.Kalns.
Amatas apvienības pārvaldes Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera pastāstīja, ka Ieriķu stacija pieteikta Eiropas kultūras mantojuma dienām, kas septembrī veltītas tieši dzelzceļam. “Par staciju kaut ko zinām, bet daudz ko ne,” viņa uzsvēra un rosināja ikvienu dalīties atmiņās un uzticēt fotogrāfijas, kas saistītas ar dzelzceļa staciju. Iecerēts ēkas logos ielikt lielformāta attēlus par stacijas vēsturi līdz padomju laikiem un šodienai. Izstāde logos būs vēl viens apskates objekts daudziem interesentiem.
“Ieriķu stacija ir labais piemērs, jo tā, pateicoties pašvaldībai, tiks saglabāta. Ir tik daudzas stacijas, kas palikušas tikai kartēs, ēkas sabrukušas. Parasti staciju bijušajās ēkās ierīko kafejnīcas, hosteļus, dažādus nomas punktus. Ir iecere zaļā dzelzceļa maršrutu sākt nevis Melturos, bet Ieriķos,” stāsta Vidzemes Tūrisma asociācijas vadītājs Raitis Sijāts.
D.Kalns vairākkārt uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi, lai būtu aktīvi cilvēki, kuri gatavi darīt. Kinorežisors Ivars Zviedris kādu laiku dzīvoja Ieriķos, iepazinis šejieniešus. Viņš iecerējis uzņemt filmu “Ieriķu rituāli” un parādīt, kā cilvēki te dzīvo, kas viņiem svarīgs. Ieriķietis arhitekts Toms Kokins ir gatavs dot savu artavu, lai stacija attīstās. “Par katras sabiedriskas ēkas nākotnes vīziju vispirms ir jārunā ar iedzīvotājiem. Katram savs redzējums, un ir svarīgi diskutēt. Gribu saprast, kas cilvēkus interesē, kā savīt pagātni ar nākotnes stāstu un padarīt šo vietu patīkamu visām vecuma grupām. Ēka skaista, mums par to jāparūpējas,” viedokli pauda T.Kokins.
Ieriķietes Tatjana Berga un Uzalija Jakubovska atzina, ka pirms gadiem Ieriķos bija liels panīkums. “Pamazām vien attīstījās uzņēmējdarbība, radās darba vietas. Te ir skola. Mums darbs tepat pie mājas,” pastāstīja Tatjana. Viņa 11 gadus nostrādāja dzelzceļa stacijā. “Dzīve te laba. Ja vēl būtu aptieka un bankomāts, varētu būt arī divi veikali, lai ir konkurence, tad nudien nekā netrūktu,” bilda Uzalija.
Kādi būs Ieriķi pēc desmit, pēc piecdesmit gadiem? Kas būs mainījies pēc gada? Ja ir idejas, vīzijas, izpratne par to, kas nepieciešams apkārtējiem iedzīvotājiem, tad arī risinājumi tiek atrasti, tāpat arī finansējums.
Komentāri