Spāres speciālās internātskolas vadība plāno skolas attīstības iespējas, bet nezina, vai ieceres atbalstīs Izglītības ministrija un valdība.
Nav arī skaidrs, vai jelkad valstī būs vienota sistēma bērnu ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem izglītošanai, bērnu un viņu ģimeņu dzīves kvalitātes uzlabošanai. Spāres speciālā internātskola ir vienīgā mācību iestāde Cēsu rajonā, kurā mācās un profesionālās iemaņas apgūst bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Šajā mācību gadā Spāres skolā mācās 116 audzēkņi no visas Latvijas, 30 bērni mācās tā sauktā C līmeņa klasēs, kas nozīmē, ka sadzīves iemaņas un jaunas zināšanas kopā ar audzinātājiem un pedagogiem apgūst bērni un pusaudži ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Līdzīgi darbojas vēl 40 mācību iestādes valstī. “Druvai” pāris bērnu vecāki vasarā rakstīja vēstules, sakot paldies Spāres skolas skolotājiem par darbu mācību gada laikā un organizējot nometnes vasaras brīvlaikā. Tajā pašā laikā vēstulē bija lasāmas vecāku bažas, ka valstī nedomā par viņu bērnu vajadzībām un nākotni. Starp citu, šim viedoklim piekrīt arī Spāres speciālās internātskolas vadība un skolotāji, uzsverot, ka Latvijā nav pēctecības bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem izglītošanā un aprūpē. Pedagogu un vecākuprāt, vārdam integrācija gandrīz 100 Spāres audzēkņu dzīvē ir tukša skaņa. Pēc pamatskolas beigšanas, profesionālo iemaņu apguves bērniem jāatgriežas vai nu vecāku ģimenē un viņu aprūpē, vai jādodas uz pansionātiem. Taču arī uz brīvu vietu šajās institūcijās nākoties gaidīt gadu, pat divus. Vecāki tuvu izmisumam
“Mēs, Spāres bērnu vecāki, esam neapskaužamā situācijā – finansiāli valsts nenodrošina pat eksistenci. Strādāt algotu darbu daudzi vecāki nevar, jo jākopj bērns, jāpaliek mājās ar viņu kopā. Pašlaik atskan viedokļi par visu bērnu invalīdu integrāciju. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka ne ar visiem bērniem tas būs iespējams. Manam Ivaram ir 20 gadu. Dēlam ir autisms. Viņš ar lielām grūtībām pierada palikt mazajā klasītē Spārē. Viņu nekad nevar atstāt vienu, un tā ir ar daudziem Spāres bērniem. Ko mums iesākt – bērniem un vecākiem, kad skola būs pabeigta? Kā dabisku un harmonisku es redzu tālāku Spāres skolas attīstību. Skolu varētu paplašināt, tepat veidot pusceļa mājas,” pārdomās
“Druvai” uzrakstītajā vēstulē dalījās Ivara mamma Vera Serova. Līdzīgi Spāres skolas apstākļus, kolektīva darbu un attīstības iespējas novērtējusi Agita no Tukuma, kura kopā ar bērnu Spārē pavadījusi laiku vasarā, piedalījusies vasaras nometnē. Arī Agita vēstulē “Druvai” uzsvērusi, ka smagi slimi bērni ļoti labi jūtas internātskolas vidē, kur blakus ir skolotāji un bērni, draugi, kuriem ir līdzīgas problēmas. Integrāciju šie vecāki izprot kā iespēju, ka viņu bērni savā pulciņā var doties kādā pārgājienā, ekskursijā, kopā spēlēt spēles, muzicēt. Viņi uzsvērusi, ka nesaskata savu bērnu vietu vispārizglītojošā skolā, kādā korekcijas vai integrētā klasē. Daudzi vecāki pavisam neoficiālās sarunās visbiežāk pauduši bažas, ka nespēj iedomāties, kas ar bērniem notiks pēc skolas.
“Mēs nedzīvosim saules mūžu, kas būs ar bērniem tālāk? Ja es viņu ielikšu pansionātā, tādā, kādi tie ir pašlaik, tad man liekas, ka es norakstu savu bērnu nebūtībai,” tādas domas katru dienu dun vecāku galvā. Viņi sarunās ar skolotājiem, šajā gadījumā Spāres skolas kolektīvu un direktoru, jautā – ko darīsim?
Skolotājas, kas strādā Spāres skolā, saka, ka pieķērušās darbam un skolas dzīvei. Šī nav arī tā mācību iestāde, kur aizstāv pedagogu streikošanu. Strādājošajiem ir
valsts noteikta piemaksa 20 procentu apmērā darba algām, skolotājas nepauž lielu neapmierinātību, bet reizē piekrīt, ka piemaksu ir godam nopelnījušas, jo darbs paņem daudz spēka. Proti, katru dienu būt kopā ar slimiem bērniem un priecāties par viņu sperto sīkāko solīti attīstībā ir reizē gandarījums, bet reizē ļoti ilgs ceļš pretim darba rezultātam.
“Arī mēs gribam justies stabili. Arī mēs gribam zināt skolas vietu izglītības sistēmā,” vienbalsīgi sacīja “Druvas” aptaujātās skolotājas Marita Jonase, Zaiga Ventere, Antra Saulīte, kuras mācību iestādē strādā jau daudzus gadus.
Valstī neveido aprūpes ķēdi Spāres internātskolas vadība atsaucas uz Dānijas, Zviedrijas pieredzi, kur speciālisti pārsteidzīgu lēmumu par vispārēju integrāciju, gadiem ejot, nosaukuši par visai neapdomīgu soli. Tagad turienes speciālisti meklē atpakaļceļu, sakot, ka tikai tas, ka bērns ēd skolā pusdienas pie viena galda ar vispārizglītojošās iestādes skolēniem, vēl nav integrācijas kodols.
“Un kā jau tagad ir pie mums? C līmeņa bērni sēž savās telpās, kopā ar saviem skolotājiem. Visi satiekas lielos pasākumos, pie tā paša pusdienu galda. Kā pedagogs es nevēlos noliegt – kaut kas jau pozitīvs tajā visā ir, jo pārējie bērni redz, kā otram palīdzēt. Šie bērni nebrīnīsies, uz ielas ieraugot invalīdu. Bet ja šādu integrāciju pamato ar izglītības kvalitātes paaugstināšanu? Tas nav normāli. Es lieku roku uz sirds, ka 70 procenti no Spāres bērniem nepakļautos šim integrācijas procesam. Ir jau mēģināts, un bērns integrētajā skolā ir nesekmīgs. Mūsu bērniem ir smagi uzvedības traucējumi. Tas viss ir jāņem vērā,” integrācijas jautājumus vērtēja Spāres speciālās internātskolas direktors Pēteris Sockis un uzsvēra, ka tādas, kā viņa vadītā mācību iestāde, ir jāsaglabā un valstī kopumā jāplāno šo iestāžu attīstība, jāmeklē skolu sadarbības iespējas.
“Vecāki jau arī jums teica – kas pēc skolas? Ģimene, mājas vai pansionāts. Valstī neievēro nekādu šo bērnu aprūpes pēctecības principu. Bērns pabeidz deviņas klases, tad vēl pamācās praktiskās iemaņas – kā sevi apkopt, kā ienest malku, ūdeni. Vēl dažus gadus pie mums, bet ko tālāk? Aizbrauciet uz tiem pansionātiem, kuros nonāk arī mūsu audzēkņi, kuriem nav ģimenes, vecāku! Te bērnam visu laiku bijis kāds blakus, dots padoms, viņš daudz tīra un laba redzējis. Tur viņu ieved, pretim sēž pusmūža vecis, kurš bērnam liek savas zeķes mazgāt. Valstī vajadzētu padomāt par pārejas posmu. Ja pēc skolas viņš vēl gadus desmit varētu padzīvot šādos vai līdzīgos apstākļos, kādi pašlaik Spārē,” idejas klāstīja Pēteris Sockis un vaicāts, kāda tad ir Spāres skolas attīstības vīzija, to arī konkretizēja. “Vienā teikumā – profesionālā izglītība A,B līmeņa audzēkņiem. Pamata izglītība un darba iemaņas C līmeņa bērniem, un pēctecība, ko raksturoju. Jāveido mājas, lai viņi te varētu trijatā dzīvot kopā ar aprūpētāju, padarīt vienkāršus darbiņus, sevi atpelnīt,” sacīja P.Sockis, bet reizē uzsvēra, ka tās ir tikai viņa un kolektīva idejas, bet blakus nevienai šāda tipa iestādei valstī nekas līdzīgs nav izveidots. Kopā ar šādu skolu vadītājiem un pedagogiem valstī netiek diskutēts par labākajiem variantiem.
“Presē es lasu par Nītaures pansionāta būvēšanu. Kādas alternatīvas piedāvā arī citviet, taču kā palīdzēt šādiem cilvēkiem no mazotnes, visa mūža garumā, manuprāt, nav plāna. Varbūt kaut kas veidosies. Pa daudziem gadiem pirmoreiz Izglītības ministrijas pārstāvji iepazinās ar mūsu skolu, vajadzībām. Daudzām idejām piekrita, bet nevarēja solīt, ka šādu attīstību atbalstīs valdība,” rezumēja P.Sockis.
Aizstāv profesionālās izglītības nišu Spāres skolā neslēpj, ka te, tāpat kā daudzās mācību iestādēs, trūkst audzēkņu, jau vairākus gadus neizdodas nokomplektēt pirmo klasi. Tas gan, runājot par A un B līmeņa bērniem. Iemesli jau ir dažādi, pat kuriozi.
“Ir jau lietas, kuras nevēlos pat teikt. Atnāk pie mums audzēkņi no pilsētas vai citas vispārizglītojošas skolas. Bērns mācījies līdz 7. klasei, bet viņš ir A, B līmenī. Es jautāju vecākiem – vai šovasar zibens iespēra, ka tāda atšķirība? Arī vispārizglītojošās skolas cenšas noturēt audzēkņus, gadu no gada klasēs paliek nesekmīgie, plus vecāki ilgi nav gatavi atzīt, ka viņu bērnam ir problēmas. Pedagogs jau ar varu nevar no vienas skolas uz citu aizsūtīt,” pamatoja Pēteris Sockis. Direktors uzsvēra, ka, aizstāvot A,B līmeņa bērnu intereses, būtu jādara viss, lai Spārē nodrošinātu dažādas profesionālās izglītības iegūšanas iespējas.
“Jāatrisina šis jautājums valstiskā līmenī, jo citādi pēc 9. klases šie bērni ir uz ielas. Profesionālās skolas viņus pretim neņem, jo trūkst zināšanu matemātikā, fizikā, ķīmijā. Bet strādāt taču viņi var! Viņi var iegūt 1. profesijas kvalifikācijas līmeni. Var būt palīgi – galdniecībā, sausajās būvēs, apmetēji, flīzētāji, palīgdarbu veicēji celtniecībā, meitenes var izmācīties par mājsaimniecēm, grāmatu iešuvējām. Taču, kur to izdarīt bērnam atbilstoši viņa interesēm? Spārē mācās galdnieki. Bet visi taču nevar būt galdnieki, visiem tas nemaz neinteresē. Jānotiek skolu sadarbībai, jābūt bērnu plūsmai no vienas iestādes uz citu. Vai jāveido plašāks centrs profesionālās izglītības ieguvei. Man ministrijā saka, ko tu lien profesionālās izglītības dārziņā? Tev dod līdzekļus speciālajai izglītībai, un pie tās turies. Bet es taču redzu, ja to nedarīt, tad bērni ir pagalam. Un vēl valsts līmenī jāsakārto, kurš mācīs mūsu bērniem galdniecību. Parādiet man galdnieku ar augstāko pedagoģisko izglītību,” situāciju raksturoja Pēteris Sockis un piebilda, ka, ieraugot koncepciju, kā valstī plānots paplašināt speciālās izglītības, šādas profesionālās izglītības pieejamību, varētu sākt diskusijas, ko darīs katra skola, kā plānoto iespējams nodrošināt uz esošās bāzes, vai jāveic ēku pārbūve, ar kādu finansējumu jārēķinās.
Pēteris Sockis uzsvēra, ka arī speciālā izglītība šobrīd ir pārmaiņu vidē, savas nianses ieviesīs arī novadu reforma.
Komentāri