Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas telpas bija cilvēku pilnas. Pagasta seniori bija atsaukušies aicinājumam pabūt skolā, redzēt, kā un ko bērni mācās, noklausīties audzēkņu koncertu.
Direktorei Aija Silai un domubiedriem iecere saaicināt seniorus radusies, spriežot, kā rosināt jaunpiebaldzēnus darboties kopā. “Senioriem ir brīvais laiks, savs viedoklis par to, kas būtu jādara pagastā, kas nepieciešams. Viņi ir gatavi darboties,” stāsta A.Sila un piebilst, ka pandēmijas gadi ir cilvēkus atsvešinājuši, lai atkal nāktu kopā, katrs ir personiski jāuzrunā, jāieinteresē.
Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola atjaunotajā ēkā darbojas jau kopš 2015.gada. Toreiz atklāšanā un arī vēl dažas reizes ikvienam bija iespēja to apskatīt. Taču ik gadu kaut kas mainās, papildinās, tāpēc te allaž var ieraudzīt ko jaunu.
“Esmu skolas ēkā pirmoreiz. To atceros kā doktorātu, te bija arī ātrā palīdzība, augšstāvā vēl divi dzīvokļi. Nevaru pat pateikt, kur toreiz kas atradās, tagad viss ir citādi,” atklāj Maija Kažociņa un uzsver: “Lai tik bērni mācās, te viss ir nodrošināts. Skaista ēka un telpas. Mani bērni vēl mācījās vecajā skolā, kas bija iekārtota kādreizējā bērnudārzā.”
Arī Ida Bērziņa, izstaigājusi telpas, atzīst, ka grūti saprast, kas kur atradās agrāk. “Te tagad plašums, mājīgi. Atceros, kā te nācām pie dakteres Rasmas Salmiņas, kura dzīvoja pirmajā stāvā. Viņa mums mācīja baltos darbus,” pastāsta jaunpiebaldzēniete.
Aija Balode izteica apbrīnu, kā vecu māju varēts tik labi pārtaisīt: “Piebalgā tā ir skaistākā ēka, beidzot varu apskatīt arī telpas.” Bet Anita Zariņa uzsvēra, ka skolā bijusi vairākkārt un vienmēr ir kas jauns, citāds.
Seniori, kuri Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolā pabija pirmoreiz, to sauca gan par Jaunpiebalgas gaismaspili, par veco ēku ar brīnumiem. Ne viens vien atgādināja, cik svarīgi, lai skolā ir estētiska vide, kurā bērniem patīk uzturēties. “Visu mūžu esmu maksājusi nodokļus. Skolā esmu pirmoreiz un te redzu, kur tie mani nodokļi likti lietā,” gandarīta Valda Spolīte.
Bijusī Jaunpiebalgas Mūzikas skolas direktore Sarma Petrovska atklāja, ka ļoti gribētos pabūt arī mūzikas skolas vecajā ēkā, tagad privātmājā. Viņa atcerējās, kad toreiz bērnudārza ēkā atklāja skolu, bērnudārza darbinieki nāca un brīnījās, kā telpas pārvērtušās.
“Gadu gaitā daudz mainās. To pieņemam, pierodam. Bet atmiņas paliek,” saka S.Petrovska.
Ne viens vien seniors uzmanīgi vēroja, kā bērni nodarbībā zīmē, dažs ieinteresējās, vai skolā darbojas arī pieaugušie. Katrs, kurš vēlējās, varēja izmēģināt kādu darbu: izgatavot sev gredzenu, iesēsties stellēs.
Pēc skanīgā koncerta, kur spēlētprasmi rādīja gan pūšaminstrumentu, vijolnieku un arī vokālais ansamblis “Žagariņi”, individuālie izpildītāji, Cēsu domes deputāts Laimis Šāvējs senioriem pastāstīja, kāpēc vietējiem iedzīvotājiem pašiem jākļūst aktīvākiem, jāveido interešu grupas, kādas iespējas tas paver. Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere -Valdemiere stāstīja, kā ikvienam sazināties ar pārvaldi, kā risināt ikdienas problēmas.
“Mēs dzīvojam Jaunpiebalgā, katram sev jāatbild uz jautājumu, kas ir tas, kas mums, nevis man, vajadzīgs. Katra ierosme, viedoklis ir svarīgs,” sacīja A.Sila un bija gandarīta par pussimts senioru viesošanos skolā. Pirms gadiem pagastā aktīvi darbojās pensionāru klubs “Harmonija”, tikšanās Mūzikas un mākslas skolā rosināja atkal nākt kopā, iesaistīties pagasta sabiedriskās dzīves veidošanā.
“Tikai paši varam veidot un uzlabot savu ikdienu pagastā. Ir jāuzņemas darīt. Jo vairāk būs dažādu interešu puduru, kur notiek viedokļu un ideju apmaiņa, jo būsim spēcīgāka kopiena. Jaunpiebalgas šodienu un rītdienu citi neveidos,” atgādināja A.Sila.
Baudot jauko pēcpusdienu un kopienas domubiedru cienastu, skolas ēku piepildīja senioru dziedātās dziesmas, smiekli, atmiņas, un mājupejot vairākkārt izskanēja: “Cik tad var sēdēt mājās? Tiksimies!”
Jaunpiebalgas kopienas veidošanas domubiedri, lai apzinātu novadnieku vajadzības un iespējamos problēmu risinājumus, veic iedzīvotāju aptauju, kurā ir arī jautājumi par to, kādu preču, pakalpojumu, kultūras pasākumu Jaunpiebalgā pietrūkst, kas būtu jāuzlabo, jāattīsta vai jāievieš (labiekārtošanā, mūžizglītībā, veselīgā dzīvesveidā, informācijas pieejamībā u. c.).
“Īstermiņa mērķi ir vajadzīgi, bet nākotni veido ilgtermiņā. Mūsu pamats ir iepriekšējo paaudžu ieguldītais. Mēs taču neatstāsim tukšu vietu,” pārliecināta A.Sila.
Komentāri