Siguldā kultūras un mākslas telpā „Siguldas tornis” mākslas izstāde „Ai, tēvu zeme stūru stūriem…” rāda trīs
paaudžu mākslinieku cēsnieku – Jāņa, Pētera un Kristīnes Rozenbergu-
Latvijas ainavas izjūtu.
Izstāžu zāles katrā stāvā dzīvo savs laiksmets, savas paaudzes stāsts krāsās.
“Visi trīs esam kopā. Esam tik vienādi un reizē dažādi. Mūs izstādē vieno tornis, kur katram savs stāvs. Trijās paaudzēs esam saglabājuši mīlestību pret dabu, Gauju, Cēsīm. Arī pieskāriens ir ļoti līdzīgs,” saka Rozenbergu dzimtas jaunākā māksliniece Kristīne.
Izstādes iekārtotājs Dainis Andersons atzīst, ka bijis viegli strādāt, jo “Siguldas tornī” pie ķieģeļu sienas gleznas ir dzīvas. “Dažādas paaudzes, bet tas stila diedziņš vijas cauri. Labi var redzēt pārmantojamību,” atzīst mākslinieks.
Rozenbergu dzimtas mākslinieku izstādes atklāšana bija kopā savedusi daudzus cēsniekus, kuri pazina Pēteri Rozenbergu, atzinīgi vērtē viņa
meitas Kristīnes soļus mākslā un zina dzimtas vēsturi. Izstādes atklāšana reizē bija brīdis atmiņām, saruna par mākslu, arī Gauju un Cēsīm.
“No Gaujas nevar aiziet,” mēdza
teikt Pēteris. Un Gauja vieno trīs Rozenbergu paaudzes,” saka Cēsu Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska. Interjerists Raimonds Pinnis atklāj, ka
atceras, kā
izstādē redzamā Jāņa Rozenberga “Zaķu iela” stāvējusi mākslinieka mājā pie sienas. “Mākslinieku dzimta atstāj nospiedumus. Pētera Piebalgas klētiņa – smeldze par aizejošo, viņš akvareli pacēla kā neviens Latvijā. Kristīnes Gaujas tilti – tas ir brīnišķīgi,” bilst Raimonds Pinnis.
Izstādē Jānis Rozenbergs noraugās no Jēkaba Bīnes gleznotā portreta. Savulaik Kārlis Jansons teicis: “Gauju ir gleznojuši daudzi, bet tikai Rozenberga Gauja ir tieši tāda, kādu to redzam mēs, cēsnieki”. Par Jāni Rozenbergu rakstīts gan Latvijas Brīvības cīņu, gan mākslas un Cēsu vēstures lappusēs. Dēls Ansis Rozenbergs stāsta: “Kāpēc tēvs aizgāja Skolnieku rotā? Kopā ar Kārli Dzirkali, kas izmācījās par arhitektu, aizgāja uz Gauju, lielinieki bija uzspridzinājuši tiltu, puiši to uztvēra personīgi, gāja uz pilsētu meklēt ieročus, bet iznāca karot pret vāciešiem. Tēvs, kad atgriezās no kara, iestājās akadēmijā, ģimene bija trūcīga,
laida plostus pa Gauju, lai pelnītu studijām. Tad sāka strādāt operā, veidoja dekorācijas, scenogrāfiju.
Tēvs bija ļoti vitāls.
Viņš uzcēla māju, iekopa dārzu, bija drava, mālēja plakātus, afišas, veidoja scenogrāfijas un
vakaros paspēja uzlēkt uz mocīša, aizbraukt līdz Gaujai un uzskicēt kādu studiju, lai vēlāk mājās veidotu
gleznas. Gauja viņam bija ļoti svarīga.
Pēteris rīkojās tāpat – devās uz Gauju, smēlās no redzētā un tad studijā strādāja. Arī Kristīne savu reizi redzama Gaujmalā.”
Nata atgādina, ka Cēsu Pils parka kāpnes
veidotas pēc Jāņa Rozenberga meta, tāpat Skolnieku rotas piemineklis. “Jānis Rozenbergs Cēsīs bija leģenda. Skolnieku rotas dalībnieks, viens no puikām, kurš devās aizstāvēt Latviju. Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī” attēlotais Roze ir Jānis Rozenbergs. Kad viņš nolika šauteni, ķērās pie otas, ” pastāsta Nata Livonska.
Pēteris Rozenbergs ir atmiņā daudziem jo daudziem cēsniekiem. Retā mājā nav kāda viņa akvareļa. “80.gadi ir mūsu gadi. Cēsu mākslā tas bija interesants laiks – vecākā paaudze aizgājusi un jaunie turpināja ar sabiedriskās mākslas izpausmēm. Pēteris juta laikmetu, tam piegāja ar veselīgu ironiju. Viņš varbūt nebija tāds organizators, taču pateica to īsto, kas jādara. Akvarelistu plenērs bija viņa ideja,
tāpat – Plakāta dienas, kopā ar Armīnu Lejiņu – “Komiskais mākslā”. Man laimējās daudzas viņa idejas īstenot,” atceras kādreizējais Cēsu muzeju apvienības direktors Ivars Zukulis, bet Nata Livonska uzsver, ka Pēterim vienmēr bijis svarīgi, kas notiek Cēsīs. “Kad Pēteris ienāca Izstāžu namā, tad allaž jautāja: “Nu, kā ar kultūru”. Kāda nu kuru reizi
tā atbilde bija,” domās dalās Nata.
Savulaik tēlnieks Andrejs Jansons teicis: “Latvijas ainavas Pēteris Rozenbergs apdziedāja savās gleznās. Viņam izdevās uztvert to štimmungu ainavā, kas attēlojumu padara par mākslas darbu. Sevišķi Pētera pēdējo gadu akvareļi ieguva patiesu dziļumu un smalkumu, trauslumu kā japāņu mākslā.”
Pēteris daudz gleznojis nelielas glezniņas. Arī par tām ir savs stāsts. Brāļa Anša sieva Māra (toreiz viņi vēl nebija precējušies) redzējusi Pētera akvareļus un iedomājusies, ka tādas nelielas glezniņas labi
iederētos bērnudārzā. Pēteris tādas sagleznojis. Visticamāk, ar mīļumu, pazīstamas vides un vietu atainojumu tās iepatikās cēsniekiem. Viņi tās gribēja savās mājās un atvēra durvis māksliniekam.
Jaunās mākslinieces Kristīnes Rozenbergas talantu novērtējuši ne tikai mākslas cienītāji, arī profesionāļi. Viņa saņēmusi “Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmiju”, ko saņem talantīgākie studenti. Viņas pasaules redzējums piesaista, ieintriģē un neatstāj vienaldzīgu.
“Redzēju, kā strādā tēvs, iepazinu akvareli un līdz šim neesmu atradusi citu labāku tehniku. Tā ir grūta tehnika, tēvs to bija izpratis, lika tai klausīt, bija atradis savu stilu, kad jau bija jāaiziet. Akvarelis ir mirklis, ko nevar izlabot,” domās dalās Kristīne. Viņas godalgotajā darbā redzami Gaujas tilti – senais no pagājušā gadsimta 30.gadiem un 2011.gada pavasara plūdu laikā.
“Man tāpat kā vectēvam un tētim Gauja un Cēsis ir mīļas. Pēdējos gados es Cēsis nesaprotu. Rožu laukums, kad tas bija mežonīgs, man šķita daudz
mīļāks. Baznīca gan palikusi, kāda ir. Lai uzgleznotu,
jānoķer sajūta, ” bilst Kristīne un atzīst, ka, gleznojot Cēsu ūdenstorni, nav domājusi, ka šī glezna būs skatāma vecajā Siguldas ūdenstornī.
Cēsniekus, dažādu paaudžu māksliniekus tagad var iepazīt siguldieši. Viena no “Siguldas torņa” saimniecēm Līga Ādamsone saka, ka pašai akvarelis vienmēr bijis mīļš un mājās ir Pētera Rozenberga darbs. “Izstādes top dažādi, šī tapa viegli. Bija liels Pētera un brāļa Anša ģimeņu atbalsts, palīdzēju
daudzi cēsnieki. “Siguldas tornī” ir ienākusi klasika – Rozenbergu dzimtas mantojums. Mēs to rādām siguldiešiem, ikvienam, un esam priecīgi par šo iespēju,” saka Līga Ādamsone.
Izstāde atvērta līdz 8.septembrim.
Sarmīte Feldmane
Komentāri