Šodien cēsniecei Vilmai Vīgmanei piepildās 98. mūža gads. Jubilāre dzīvo meitas, mediķes Marutas Aristovas aprūpē un atzīst, ka, pateicoties viņai un ģimenes dakterītei Inesei Pelšai, tik garu mūžu sasniegusi.
Jubilāre atceras, ka arī viņas vecāki dzīvojuši ilgi un prāto, ka tā varētu būt iedzimtība.
Vilma Vīgmane ir liela stāstniece. Pa kripatiņai vien viņa atceras aizvadīto laiku, sauc gada skaitļus un izklāsta notikumus, kas likuši pārvarēt grūtības, izmainījuši dzīvi.
„Atceros savu pirmo sapnīti, bet tagad kļuvis grūti atminēt, kas noticis vakar,” atzīst jubilāre, kaut gan seko līdzi mūsdienu notikumiem Latvijā un pasaulē – lasa avīzes, skatās televizoru. Gaviļnieces meita piebilst, ka māte regulāri lūdz pasūtīt „Latvijas Avīzi”. „Tik cītīgam lasītājam tādā vecumā pienāktos abonēšanas atlaides,” domā Maruta Aristova.
Vilma Vīgmane piedzima 1909. gada 28. aprīlī Valkas rajona Jercēnu pagastā, mežsarga ģimenē. Beigusi Strenču pamatskolu un devusies uz Valmieru, lai mācītos vidusskolā, bet tēvs, zinādams, ka studijas augstskolā samaksāt nevarēs, licis meitai stāties komercskolā un mācīties amatu. Pēc komercskolas beigšanas kādu laiku Vilma strādājusi Strenču telefona centrālē. Viņa atzīst, ka telefonistes zināšanas apguvusi strādājot, bet komercskola savukārt devusi tirdzniecības un grāmatveža zināšanas. Drīz jauno darbinieci aizsūtīja strādāt uz Zemgali. Valles pagastā viņa satika savu nākamo vīru – saimniekdēlu Edmundu Vīgmani, kura tēvs bijis miertiesnesis Jelgavā. Vilma apprecējās 1933. gadā, bet 1939. gada 23. augustā, dienā, kad parakstīja noziedzīgo Molotova – Ribentropa paktu, piedzima meita Maruta. Jaunās ģimenes laime nebija ilga. 1941. gada jūnijā, kad vācu armija tuvojās Bauskai, padomju vara atkāpjoties Edmundu Vīgmani nogalināja, jo viņš bija aizsargu organizācijā.
„Vīram trāpīja sprāgstoša lode. Iejūdzu zirgu, lai dotos uz baznīcu, kur ciema ļaudis viņu bija ienesuši. Vīru ieraugot, nespēju soli paspert un vārdu izrunāt. Manā priekšā gulēja asiņains ķermenis,” atceras Vilma Vīgmane. Par šī laika notikumiem stāstīts grāmatā „Valles pagasts”, kur aprakstīta arī aizsarga, “Jaunbuku” saimnieka Edmunda Vīgmaņa bojā eja. Kara gadus Vilma Vīgmane pavadīja, smagi strādājot savā saimniecībā, lai sagādātu iztiku sev un meitiņai. 1944. gadā abas devās bēgļu gaitās uz Vilmas dzimtajiem Jercēniem. “Bērnu aizvedu pie vecākiem, bet pati ar velosipēdu atpakaļ uz Valli, jo bija noteikts mājas nepamest,” stāsta jubilāre. Viņa atceras arī padomju lidmašīnu uzlidojumu Cēsīm. Naktī sēdējusi Cēsu stacijā, lai no rīta turpinātu ceļu uz dzimtajām mājām.
Darba mūžu nostrādājusi Jercēnu pusē, kolhozā, bijusi grāmatvede. Pirms desmit gadiem, kad spēki gājuši mazumā, pārcēlusies uz dzīvi pie meitas Marutas, kura strādāja Cēsu slimnīcas ātrajā palīdzībā par feldšeri.
“Neticēju, ka nodzīvošu tik ilgu mūžu,” viņa saka un atzīst, ka lielākā problēma ir kājās. Tās reiz cietušas, spēkus pārvērtējot, smagā darbā. “Bijušas naktis, kad sāpes kājās nemoka. Tad pārņem neizsakāma viegluma sajūtu. Esmu domājusi, ka tieši tādos brīžos būtu gatava šo pasauli atstāt…” izjūtās dalās jubilāre.
Komentāri