Gaļas liellopu audzēšana kļūst aizvien izplatītāka. Bet veikalos labas gaļas trūkst. Kas lauku saimniekiem traucē ar savu produkciju nokļūt līdz lielajam tirgum, vai ir tirgotāji un patērētāji, kas gatavi par šo īpašo produktu maksāt atbilstošu cenu? Par šiem un vēl citiem aktuāliem jautājumiem diskusiju rīkoja Latvijas liellopu gaļas asociācijas biedri.
Sarunā par to, kas traucē nozarei attīstīties, ko ražotāji gaida no tirgotājiem un ko tirgotāji no ražotājiem, piedalījās gaļas audzētāji, pārstrādes uzņēmumu un veikala tīklu pārstāvji, Zemkopības ministrijas speciālisti, zinātnieki.
Asociācijas valdes priekšsēdētājs, gaļas liellopu audzētājs un pārstrādes kooperatīva “Laidars G” vadītājs Agris Veide atzina, ka nozare strauji attīstās. Pirms 15 gadiem speciālo gaļas šķirņu liellopu ganāmpulku Latvijā nebija, bet tagad jau zīdītājdzīvnieku skaits pārsniedz desmit tūkstošus. Ievērojami augusi arī produktivitāte. Ja agrāk gaļas iznākums no liellopa bija neliels, tagad tas ir pietiekami augsts, atzina A.Veide. Kvalitāti apstiprina fakts, ka Latvijā iegūtos gaļas liellopu teliņus iepērk Rietumeiropas valstis un ved nobarošanai, vērtēja asociācijas vadītājs.
Par Latvijas iespēju mīnusu A.Veide nosauca augstās spēkbarības cenas, augstākas nekā, piemēram, Francijā un Itālijā, līdzīgas kā Zviedrijā, kur gaļas cenas un arī politiskais atbalsts nozarei ir ievērojami lielāks nekā mūsu valstī. Par labām nākotnes iespējām A.Veide nosauca lēto zāles lopbarību un lielās, neapgūtās pļavu platības, kur ganot liellopus, tiek iegūts otrs labums –apkoptas teritorijas.
Audzētāji uzsvēra, ka vairākas gaļas lopu šķirnes ir samērā robustas, dzīvnieki neprasa augstvērtīgus zālājus, labprāt ganās vietās, kur piena govs nebūs paēdusi – ēd dadžus, latvāņus un dažādus citus lupstājus. Galvenais priekšnoteikums ir liels barības daudzums. Kā priekšrocību pieminēja arī to, ka dzīvniekiem nav nepieciešamas kūtis, bet tikai viegla tipa novietnes, kur patverties no vēja un lietus.
Taču jārēķinās, ka šim ražošanas veidam ir lēna kapitāla aprite, atzina lopu turētājs Valdis Pilenieks. No ganāmpulka veidošanās sākuma līdz ekonomiskai atdevei paiet trīs, četri gadi. Turklāt jāņem vērā, ka liellopu gaļas cenas Latvijā ir zemas un nesedz izmaksas. Patērētājs nav gatavs, iespējams, nespēj maksāt ieguldījumiem adekvātu cenu. Patlaban Latvijā liellopu gaļa maksā tikpat, cik cūkgaļa. Bet Rietumeiropas tirgus, kur cenas ir ievērojami augstākas, gan izmaksu, gan produkcijas apjoma un gaļas kvalitātes dēļ īsti nav pieejams.
Asociācijas valdes locekle, mūsu rajona kooperatīvās sabiedrības “Zaubes kooperatīvs” vadītāja Aelita Runce, kas ir viena no gaļas liellopu audzēšanas pionierēm valstī, atzina, ka viens no nozares mīnusiem patlaban ir gaļas kvalitāte. To nodrošināt traucē gan dārgā spēkbarība, ar ko dzīvnieks jāsāk piebarot pēc astoņu mēnešu vecuma, kad to atšķir no mātes, gan zināšanu trūkums lopu turēšanā. Latvijā audzē desmit gaļas lopu šķirnes, kas ir pārāk daudz, vajadzētu specializēties un turēt dažas, tā nodrošinātu vienmērīgāku gaļas kvalitāti.
Audzētāji arī runāja par atbalsta politiku, kas būtu jāmaina, saistot tā sauktās kaušanas prēmijas ne tikai ar lopa vecumu, bet arī kvalitāti. Ministrijas pārstāvis Māris Rungulis atzina, ka sabiedriskais finansējums nav slikts. Maksājums par vienu, diviem dzīvniekiem, protams, nav liels, bet par ganāmpulku, kurā ir vairāki desmiti lopu, tas jau ir nozīmīgs.
Taču pati būtiskākā problēma, kas jārisina liellopu gaļas audzētājiem, ir patērētāju iekarošana. Latvijā liellopu gaļa nav populāra, atzina gan “Maxima”, gan “ Sky”, gan “ Rimi” veikalu tīkla pārstāvji. Pirmām kārtām to nosaka ēšanas paradumi. Visvairāk pirktā Latvijā, nenoliedzami, ir cūkgaļa. Labs noiets, ko nosaka arī cena, ir cāļa gaļai. Piemēram, “Maximā” putnu gaļa tiek pirkta piecas reizes vairāk nekā liellopu gaļa, pastāstīja tirdzniecības tīkla pārstāvis.
Lai nu kā, visos veikalos liellopu gaļu tomēr pārdod. Taču ne visos tā tiek identificēta, ar ko noteikti var lepoties bioloģiskās pārtikas produktu veikali, kur uz katra gaļas gabala lasāms gan saimniecības nosaukums, gan nokautā dzīvnieka identifikācijas numurs, pēc kura par to var atrast datus lauksaimniecības dzīvnieku reģistrā.
Tirgotāji atzina, ka izglītot pircēju un virzīt liellopu gaļu tirgū, tā tomēr ir pašu ražotāju rūpe. Ja pircējs pieprasīs, pārdevējs pārdos. Arī ieinteresētās personas, kas viesnīcas “Maritim” zālē klausījās profesionāļu diskusijā, aicināja ražotājus piedāvāt patērētājam augstas kvalitātes, cenai atbilstošu liellopu gaļu, nodrošinot tās tirdzniecības nepārtrauktību. “Amerikā par desmit dolāriem varu nopirkt fantastisku steika gaļu, kuru cepot neiespējami sabojāt. Kāpēc Latvijā tādas nav?” izsaucās kāda klausītāja.
Diskusijas dalībnieki atzina, ka šis ir pirmais solis, lai pievērstu uzmanību Latvijas gaļas liellopu audzētāju produkcijai. Priekšā vēl garš ceļš, veidojot ķēdi audzētājs – pārstrādātājs – tirgotājs, kurā katrā posmā jāmeklē jauni risinājumi un sapratne, lai nokļūtu līdz pēdējam posmam – pircējam. Fakti: * Zīdītājdzīvnieku skaits 2007.gada 6.februārī: * Latvijā pavisam: 13295, tai skaitā zīdītājgovis 8343. * Rajonā pavisam: 1451, tai skaitā zīdītājgovis 769. “Lauksaimniecības datu centra” informācija
Komentāri