Ikgadējais pašvaldības izdotais kalendārs “Bērni – Cēsīm” ir kļuvis par Cēsu domes vienu no prestižākajiem suvenīriem, kuru pasniedz pilsētas viesiem, stāstot par Cēsīm kā radošu, bērnu un jauniešu izaugsmei labvēlīgu pilsētu.
Cēsu pilsētas domes izglītības nodaļa sadarbībā ar Cēsu skolu pedagogiem ik rudeni rīko eseju konkursu jaunajiem literātiem, bet pavasarī zīmējumu konkursu. Šo konkursu uzvarētāju darbi veido sienas kalendāra literāro saturu un vizuālo noformējumu.
Konkursā aicināti piedalīties ne vien Cēsu pilsētas, arī rajona citu skolu audzēkņi. Šogad vērtēšanas komisijai bija iesniegts ap 200 radošo darbu – pasakas par dabas tēliem un esejas “Mana Latvija”. To autori ir skolēni, sākot no 3. līdz 12. klasei. Kad noskaidrojās 12 visvairāk punktu saņēmušie darbi, pilsētas domē notika aplokšņu atvēršana, lai uzzinātu veiksminieku vārdus un pārstāvētās skolas.
3. un 4. klašu skolēnu vidū tie ir Elīna Ruska no Cēsu 2. pamatskolas, Alise Gulbe no Vecpiebalgas vidusskolas, Una Silvija Garleja no Pastariņa pamatskolas. 5. – 6. klašu grupā Denisa Katrīna Pastare no Straupes pamatskolas, Pēteris Pakalns no Cēsu pilsētas pamatskolas un Alise Lapiņa no Cēsu 2. pamatskolas. 7. līdz 9. klašu grupā par uzvarētājiem kļuvuši Marta Martinsone no Straupes pamatskolas, Elīna Orlova no 1. pamatskolas un Ilze Rozentāle no DA Cēsu Valsts ģimnāzijas. 10. – 12. klašu skolēnu vidū tie ir Mareks Sopulis no Vecpiebalgas vidusskolas, Elīna Eglīte un Roksana Kiršina no DA Cēsu Valsts ģimnāzijas.
Šie skolēni saņēma īpašu ielūgumu kopā ar ģimenēm 18. novembrī apmeklēt Cēsu pilsētas domes rīkotās valsts svētku svinības. Skolēnu darbu fragmenti būs izmantoti svinību programmā, bet uzvarētāju sacerētās pasakas un esejas pilnībā tiks publicētas 2009. gada kalendārā “Bērni – Cēsīm”.
Cēsu domes izdotais 2008. gada kalendārs “Bērni Cēsīm” ceļu pie lasītājiem sāka jau 1. septembrī. To kā dāvanu no pilsētas domes pirmie saņēma autori, kā arī katra klase Cēsu skolās. Mana Latvija Mareks Sopulis, Vecpiebalgas vidusskolas 10. klases skolnieks
Mums ikvienam ir savas saknes, sava zeme, sava cilts, no kuras nākam. Vieni visu mūžu dzīvo pilsētā, citi ilgojas pēc lauku klusuma, bet dažus vilina svešums. Manuprāt, svarīgi ir sajust, kas tu esi, kāds tu esi un ko esi saņēmis mantojumā savā sirdī.
Es esmu laimīgs, jo jau otrajā paaudzē esmu vidzemnieks, bet sirdī lepojos ar to, ka manas saknes
nāk no Latvijas malienes- mans vecaistēvs ir dzimis Abrenē, bet bērnībā dzīvoja pie Pededzes. Viņa bērnības atmiņās ir bezgalīga vecāku mīlestība pret vienīgo bērnu, lauku saimniecība, izjādes ar zirgiem. Vecāki, kas vienmēr ir bijuši sabiedriski aktīvi, mājas, kurās pulcējušies kaimiņi, lai parunātos, muzicētu un vakarētu visi kopā. Viņa atmiņās ir arī pārdzīvotie kara notikumi, pēckara bīstamās rotaļas ar neizsprāgušiem lādiņiem, ģimenes bailes naktī izdzirdēt pie mājas piebraukušus svešiniekus, jo pēc šo cilvēku ierašanās ģimenes pazuda.
Mans vecaistēvs bija enerģisks un ļoti stingrs pret sevi un citiem. Es mantojumā no vectēva esmu saņēmis viņa uzvārdu, jo esmu viņa pirmais mazbērns, un mana Latvija ir ne tikai mana dzimtā pilsēta Cēsis, bet arī tas gabaliņš Latvijas zemes, kuru pēc kara atdeva Krievijai. Šodien tā ir trūcīga, krieviska, diemžēl Latvijai nevajadzīga un pēc robežlīguma parakstīšanas ar Krieviju neatgūstama zeme. Es tur esmu bijis tikai vienu reizi, kad mans vectēvs meitām un mazbērniem izrādīja savu dzimteni. Mēs bijām viņa mājās, kurās dzīvoja nelatvieši. Apmeklējām viņa Pededzes pamatskolu, kuras pagalmā aug Kārļa Ulmaņa stādītais ozols. Vecaistēvs ļoti bēdājās par krievisko vidi, cilvēku nomāktību un bezcerību. Apjukumu – šie cilvēki paši nezināja,
vai viņi ir latvieši vai krievi.
Šis bija pēdējais brauciens mums visiem kopā, jo dažus mēnešus pēc šī ceļojuma atmiņās mans vectēvs aizgāja mūžībā. Bet viņa atmiņas un sāpes turpina dzīvot manī…
Komentāri