Kad jauks laiks, viņai patīk sēdēt dārzā vai paieties pa iebraucamo ceļu. Viņai patīk redzēt un izjust kustību uz Vidzemes šosejas.
“Redzu, kā dažādas mašīnas aizbrauc. Tā kā dzīvoju ceļa malā, pie manis paziņas ērti, garāmejot, var ienākt,” stāsta 83 gadus vecā “Tenisonu” saimniece Velta Veiknere un klusi nodzied: “Mani draugi, baltie ceļa stabi…”
Te viņa dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus. Pierasts, ka nepārtraukti dzirdams automašīnu troksnis. Arī iepriekšējā dzīvesvietā Nītaurē, kur ilgus gadus strādājusi veikalā, gar māju gājis ceļš. “Kādreiz jau tik daudz mašīnu nebija. Tagad, sevišķi vasarās, pa šoseju viena pēc otras kā no pārpilnības raga visu diennakti brauc. Ziemā, tad ir klusāk,” stāsta Veltas kundze. Uzticamais sargs ik reizes ziņo, ja kāds pa šoseju mājas ceļam iet garām. Saimnieces acīs sariešas asaras, atceroties četrkājainos draugus, kuri nelaimīgā kārtā pakļuvuši zem mašīnām.
Pretī pāri šosejai ir kapsēta. Tur atdusas arī Veltas Veikneres tuvinieki. “Sēžu dārzā, skatos pāri šosejai uz kapsētu un savējiem nodziedu kādu dziesmu. Draugi, ejot uz kapsētu, apciemo arī mani,” par dzīvi stāsta “Tenisonu” saimniece un piebilst, ka viņai diena paiet nemanot.
Galvenais esot kustības, nedrīkst sēdēt, rokas klēpī salicis. “Puteklīšus pa māju padzenāju. Tepat pagalmā aug eglenes, tās lasu. Šajās sēnēs nav tārpu, tāpēc man patīk. Šoruden daudz ābolu. Ja būtu bagāta pensionāre, piemaksātu, lai kāds savāc vīnam vai sulai. Žēl, ka nav kur likt,” domās dalās Velta Veiknere un vēl pastāsta, ka klausās radio, skatās televizoru. Īpaši viņai patīkot “Tautas balss” un “Degpunktā”. Ikdienā, ja kas nepieciešams, parūpējas meita un mazdēls. Veltas kundze saka: “Man ir vislabākā meita.” Tūlīt arī par sevi piebilst: “Vienu mūžu dzīvoju, tāpēc “liku bēdu zem akmeņa”. Nekur neesmu klīdusi, nevienā partijā bijusi.”
