Šajā nedēļā plaši runā par četrkājaino draugu lomu cilvēku dzīvē, jo vakar visā pasaulē atzīmēja dzīvnieku dienu.
Tradīcija aizsākusies 1931. gadā Florencē, kad grupa ekologu vērsa sabiedrības uzmanību uz izzūdošo dzīvnieku sugu aizsardzības nepieciešamību. Patlaban dzīvnieku dienai ir daudz dziļāka nozīme, uzsverot, ka šajā dienā cilvēki dzīvniekiem var pateikties par viņu esību, prasmi un spēju bagātināt ļaužu dzīvi.
“Druva” uz dzīvnieku un cilvēku pasaules mijiedarbību paraudzījās tieši no šī skatu punkta, tāpēc devās apciemot Marķīzu. Melnais suņu puika Verdenfeldu ģimenē nonācis pirms mēneša.
“Mēs esam tā sadraudzējušies! Marķīzs tik ļoti mūs gaida mājās no skolas, tad dodamies pastaigāties,” sacīja mazā Līga, kura braukusi tētim līdzi uz Cēsu sīkdzīvnieku patversmi, lai tiktu pie ģimenes mīluļa. Vecāki ir pārliecināti, ka šī izvēle bijusi pareizā, jo paglābts suņuks no nezināma likteņa un bērni sapratuši, cik ļoti atkarīgs no cilvēka labās vai ļaunās rīcības ir mājdzīvnieks.
“Mēs esam izrunājuši, mēs visi to jutām, kā šis dzīvnieciņš pārdzīvoja to, ka bijis pamests. Viņš joprojām negrib mūs laist ārā no mājas, negrib palikt viens. Kliedz ar balsi. Marķīzs bērniem bez vārdiem stāsta, cik liela ir dzīvnieka sirds, cik ļoti esam viņam vajadzīgi. Marķīza pārdzīvojumi ir mums katram kā mācību stunda,” sacīja Rigonda Verdenfelde. Ģimenē, lauku mājās dzīvo trīs Verdenfeldu bērni un četri audžubērni. Tagad mājas grāmatā ierakstīts arī Marķīzs un bērni sacenšas, kurš vairāk samīļos suņu puiku, kurš pabaros, kurš izvedīs pastaigā pa mežu, kurš pienesīs ūdens bļodu.
Marķīzs ir nācis no tās pašas patversmes, kurā ik gadus nokļūst gandrīz 150 mājdzīvnieki, vairāk suņi, arī kaķi. Cēsu sīkdzīvnieku patversmes vadītāja Brigita Ozoliņa jau gandrīz sešus gadus ik dienas rūpējas par voljeros izmitinātajiem dzīvniekiem un atzīstas, ka viņu ļoti sāpina cilvēku vienaldzība.
“Kas ir patversme? Tā ir dzīvnieka īslaicīga patvēruma vieta. Tās nav mājas. Un tas nozīmē, ka šiem kustonīšiem ļoti sāp sirds. Man nepatīk runāt, pat pieminēt cilvēkus, kuri pamet dzīvniekus. Ieliek kartona kastē un atstāj kucēnus tirgus laukumā, izmet četrus, piecus, sešus kaķēnus. Vienlaikus taču nenoklīst kaķēnu bars! Viņiem visiem ir saimnieks, kurš tā izrīkojies,” uzsvēra Brigita Ozoliņa un turpināja: “Liela daļa cilvēku ir tiešām muļķi. Viņi nerēķinās, ka, paņemot kucēntiņu, būs izdevumi – jāpaēdina, jāvakcinē, varbūt jāārstē. Tas nozīmē rūpes, uzmanību, mīlestību. Paņemt mājdzīvnieku nozīmē ar viņu gadiem būt kopā, dzīvot kopā. Ko nozīmē – palaidu paskraidīt? Ko nozīmē – nepamanīju, ka ķēde graužas miesā? Tas ir cilvēku stulbums.” Patversmes vadītāja reizē pateica arī paldies tiem labajiem sirdscilvēkiem, kuri četrkājainajiem draugiem dāvājuši jaunas mājas. Mūspuses sunīši tagad dzīvo arī Valmierā, Gulbenē un Pierīgā.
Suņu, kaķu, mājas trušu un sesku mīļotāji zināja arī stāstīt, ka ļoti daudz labu emociju iespējams gūt dzīvnieku izstādēs, kur izrāda labi koptus, apčubinātus mīluļus. “Druva” mēģināja saprast, vai tieši tāpat lutina arī krancīšus un pelēkos peļu junkurus.
“Mīlē, ļoti mīlē. Biežākais jautājums – kas pie jums jauns, kas garšīgs? Ir cilvēki, kuri var vairāk apļauties nopirkt, ir pensionāri, kuri saskaita pēdējos santīmiņus, bet nespēj mīluli atstāt bez kāda našķīša. Pērk kaķiem gultiņas, spēļu mantiņas, pat apģērbu. Cilvēki taču ir ļoti dažādi, bet man prieks, ka mūsu veikalā nāk labi cilvēki, kuri rūpējas par dzīvniekiem kā savas ģimenes locekļiem,” noteica zooveikala “Dzīvnieku paradīze” vadītāja Lidija Geseltiņa un bija pārliecināta, ka par visu labo, ko cilvēks dāvā dzīvniekam, viņš atpakaļ saņem tik daudz prieka un labas omas, ka izdodas aizmirst nebūšanas un no jauna uzsmaidīt pasaulei.
Komentāri