Šoreiz “Druva” tikās ar dažām audžuģimenēm Zosēnu pagastā. Iegūt audžuģimenes statusu izvēlējušās 17 zosēniešu ģimenes. Tas ir ļoti daudz, jo nevienā Vidzemes rajona pilsētā vai pagastā iedzīvotāji nav bijuši atsaucīgāki. Pašlaik 13 ģimenēs dzīvo 26 bērni, kuri dažādu apstākļu , pārsvarā vecāku alkoholisma un varmācības dēļ, izņemti no bioloģiskajām ģimenēm. Bērni, līdz ievietoti ģimenēs, dzīvojuši zīdaiņu un bērnu namos, krīzes centros. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierēdņi ar lepnumu stāsta, ka audžuģimeņu kustība Latvijā iet plašumā, ka aizvien mazāk vajadzēs bērnu namus, patversmes. Zosēnos satiktās audžumammas piekrīt, ka bērnam vislabāk ir savās, kaut sākumā citās un svešās mājās. Tajā pat laikā audžuģimenes neslēpj, ka aizvien vairāk ir juridiski brīvu bērnu, tātad bērnu, kuri pieder valstij. Tie ir arī bērni, kuri pašvaldībām, ja viņus nāktos ievietot bērnu namos vai sociālās aprūpes centros, izmaksātu daudz dārgāk nekā viņu dzīvošana audžuģimenēs.
Audžumammas stāstīja, ka pašlaik esot modē runāt par adopciju kā bērnam drošāko juridisko statusu. Tajā pat laikā zinātāji saka, ka līdz ar adopciju valstij un pašvaldībai vairs nav nekādu rūpju par bioloģisko vecāku pamestu bērnu. Visa atbildība un finansiālais smagums gulstas tikai uz adoptētājiem. Zosēnu pagastā tikai vienā no satiktajām ģimenēm izlemts, ka puiku, kad vien būs iespējams, adoptēs, pārējās ģimenēs saka, ka valstij ir jāpaliek līdzatbildīgai.
Sabira seši bērni
“Mani pilnīgi nesatrauc, ko citi saka un domā, jo ne kāds cits viņus ir barojis un mazgājis. Pašiem ar visu jātiek galā, un tiekam,” saka audžumamma Zina Šostaka. Zina strādā bērnu sociālās aprūpes centrā “Riekšaviņa” par naktsaukli. Tur viņa pirms divarpus gadiem satikusi Denisu, tā ģimenē, kurā auguši pieci pašu bērni, ienācis pirmais audžu puika. Pēdējā gada laikā klāt nākuši vēl pieci.
”Diāna teica: ”Izaudzini mani par savu meitu!” Tā tas notiek, it kā pats no sevis,” sacīja daudzbērnu mamma Zina un piebilda, ka par visu bērnu audzināšanu saņem 80 latus, kurus piešķīrusi valsts, saņem bērnu uzturnaudu, bet tikai nezinātājs var teikt, ka uz bērnu rēķina kāds šādi var mēģināt iedzīvoties, tāpēc Zina izlēmusi, ka svešo runas viņu vairs neskar, jo viņa pati zina, ka bērniem palīdz un viņus ļoti mīl. Zina kādreiz aizdomājusies par to, kas notiktu ar šiem bērniem, ja nebūtu audžuģimeņu.
“Viņi visi būtu bērnu namos. Neviens par viņiem neinteresētos. Man drīz visi būs juridiski brīvi bērni, jo mātēm viņus nevajag. Tāds laiks pagājis, bet nav interesējušās,” patiesību atklāj Zina un piebilst, ka viņa ir pieņēmusi tieši tik bērnus, cik audžuģimeņu likums pieļauj. No otras puses, viņa pat vairāk nevarētu atļauties, jo bērni prasa daudz rūpju.
“Visiem bērniem, izņemot Denisu, ir veselības problēmas. Jāved pie nervu, acu ārstiem, vienam bērniņam taisījām acs operāciju. Viņi atnāca pie manis, čurāja gultā. Tajās ģimenēs taču viss bija nolaists, bērnu veselība cieš no sekām. Pavaicājiet par naudu, ko saņemam?! Tāpēc es saku, ka man ir vienalga, ko citi runā,” tā Zina, bet tajā pat laikā viņa ir viena no tām mammām, kura saka, ka bērnus neadoptēs.
“Adoptēt nevaru, jo mums nav tādas naudas. Mums vajag, lai valsts to naudu maksā un palīdz bērnus uzturēt. Es gribu, lai valstij saglabājas finansiāla atbildība, jo apzinos, ka, piemēram, dzīvokli viņiem neiedošu. Kad 18 gadi būs, tad kā audžuģimenē augušiem viņiem tas pienāksies. Es jau nesaku, ka lieli bērni, ja vēlēsies, nevarēs dzīvot pie manis, bet iespējas būs palikušas. Ir taču jāpaskatās nākotnē. Ja ies, kā tagad, tad pēc pamatskolas Zosēnos nav ko darīt. Jāmeklē mācības, darbs citur,” izvērtēja Zina Šostaka un piebilda, ka nekad nav nožēlojusi, ka pirms trim gadiem pateikusi jāvārdu audžuģimeņu kustībai. Viņa palīdz bērniem, kā var, un pati uzskata, ka ģimene var ļoti daudz bērniem dāvāt. Vai augs kā zemnieku dēls?
“Mums tā ātri viss sanāca, un pāris stundās bērniņš bija mājās. Kopš rudens viņš pie mums, bet jau dikti iemīļots. Sākumā bērniņš ēst nemācēja, tēju mutē neņēma. Divas dienas gribēja tikai ūdeni un maizi. To pazina, ēda,” par pusotru gadu veco Kristeru stāstīja audžumamma Līga Ķēniņa un vīrs Edgars Ziediņš piebilda: “Kad tādu mazu atved, nevari taču pateikt nē! Pat dzīvnieki savus bērnus nepamet! Ir jau puika runāšanā atpalicis, bet visu saprot. Māte viņam bijusi dzērāja, tēva jau nemaz nav, nav apliecībā ierakstīts. Brāļi un māsas ir adoptēti.”
Šie zemnieki pa vasarām ņēmuši pie sevis padzīvot un pastrādāt sociālā centra “Riekšaviņa” audzēkņus. Tā nolēmuši, ka paši var kļūt par audžuvecākiem. Kad Kristers atvests, kad pieraduši, tad sapratuši, ka vēlas būt Kristera vienīgie vecāki. Pagaidām bērna mātei gan atņemtas tikai aprūpes tiesības, pēc pusgada bāriņtiesa vērtēs, kā māte sakārtojusi savu dzīvi, ja nekas nebūs mainījies, tad varētu būt cerība, ka bērns paliek pie šiem krietnajiem cilvēkiem.
“Mūsu paaudzē prasītāju nav tik daudz. Ja bērni izaug bērnu namā, būs tikai prasītāji. Diez vai kaut 70 procenti no viņiem būs kārtīgi strādātāji? Astoņpadsmit gados iedos naudu, dzīvokli. Bet vai mācīsies, strādās? Mēs gribētu Kristeru ņemt kā pašu bērnu,” tā audžutētis Edgars. Šī ģimene ir apmierināta ar visiem valsts un pašvaldības nosacījumiem, viņi nesūdzas, vien gaida to brīdi, kad bāriņtiesas un sociālie darbinieki vairs nebūs viņu padomdevēji. Ģimenē ir izauguši bērni, un Līga ar Edgaru gaida pozitīvu lēmumu par adopciju. Viņi ir gatavi savā lauku sētā izaudzināt vienu kārtīgu puiku arī bez valsts institūciju finansiāla atbalsta. Daudz bērnu pieder valstij
“Es savus bērnus izvēlējos, ejot no darba uz mājām, iepriekš viņus nebiju redzējusi. Es gribēju mazu meitenīti. Biju domājusi būt audžumamma. Paņēmu trīs bērniņus, lai padzīvo pa Jāņiem, tad, kamēr audzinātājām beidzas atvaļinājums, tad līdz skolas laika sākumam. Nu man prasīja, vai nekārtošu audžuģimenes dokumentus,” situāciju, kā viņa kļuvusi par audžumammu trim bērniem, izstāstīja Mārīte Sietiņa. Līdzīgi bija klājies vēl pāris sociālā centra “Riekšaviņa” audzinātājām un Pētera pamatskolas skolotājām. “Es nebiju domājusi, ka varētu kādu bērnu ņemt un audzināt. Trīsgadīgu puisīti atveda un viss… Es tajā puikā iemīlējos. Paņēmu paciemoties. Tas notika, kā tam bija jānotiek,” sacīja Dzidra Prūse, kuras ģimenē jau ilgāk par gadu dzīvo mazs čigānpuika.
Ar vairākām audžumammām “Druva” centās izrunāties par to, cik viņas jūtas novērtētas, darot labu un vajadzīgu darbu. Vai viņas pārdomā, ka varēja rīkoties arī citādi.
“Audzināšu, kamēr varēšu, ja kāds pieteiksies uz adopciju… adoptēt es nedomāju. Ja pieteiktos ģimene, tad es puiku došu. Labi, ja tā būtu latviešu ģimene. Grūti teikt par aizbildnību. Bērnam ir ļoti smags raksturs. Esam ģimenē viņu ļoti iemīļojuši, bet bieži ir arī konflikti,” sacīja Dzidra Prūse. Viņai piekrita audžumamma Dace Zariņa, kura ģimenē rūpējas par vienu zēnu.
“Es zinu to, ka mana ģimene izvēlējusies darboties tikai kā audžuģimene, nav nekādu domu par aizbildniecību un adopciju. Es cenšos puisi satuvināt ar tēvu, kuram nav atņemtas aizgādnības tiesības. Tēvam ir jauna ģimene, bet es ļoti ceru, ka puisis būs ieguvējs, ja viņš atgriezīsies pie tēva,” tā Dace Zariņa, un viņa ir pārliecināta, ka audžuģimene ir tā, kas bērnam iemāca daudz jauna, laba. “Darām ar mīlestību, pacietību. Dodam, ko varam iedot, ko viņš nesaņemtu institūcijā. Taču, kas attiecas uz institūcijām, labākās ir tās, kas darbojas laukos. Te bērns mācās dzīvot,” sacīja Dace.
Materiālais ieguvums no valsts un pašvaldībām? Audžuģimenes spriež, ka summa, kādu pašvaldības spiestas samaksāt sociālajām institūcijām par viena bērna uzturēšanu, ir trīs, četras reizes augstāka par to naudu, kāda jāsamaksā par audžuģimenē ievietotu bērnu. Var vērtēt tikai to, vai tas ir atbilstīgi un taisnīgi, citādai diskusijai par naudas lietām mammas nav gatavas, jo ir vienisprātis, ka bērniem nepalīdz atlīdzības dēļ vai tikai tik maz, cik par uztura naudu varētu atļauties.
“Pašvaldības ir turīgākas, trūcīgākas, bet bērniem kaut kur ir jāpaliek. Tāpēc tiek panākta vienošanās par uzturnaudas summu. Var maksāt 80 latus, var maksāt 50 vai minimālos – 27 latus, bet mūsu pagasta audžuģimenēm tik maz nemaksā,” vērtēja Dace Zariņa. Dzidra sprieda, ka valstī minimālo algu paaugstina, sociālos pabalstus paaugstina, bet audžuģimenēm valsts maksā tos pašus 80 latus mēnesī, ko maksājusi. Zinātāji stāsta, ka Rīgas bērnu namos viena mazuļa uzturēšanās mēnesī pašvaldībai izmaksā ap 400 latu. Cik bērna vajadzībām var iztērēt ne tikai nelabvēlīgas, bet pavisam labvēlīgas ģimenes? Daudzas lietas valstī nav loģiskas, arī šī. Tajā pat laikā audžuģimenes Zosēnos mudināja runāt par institūciju morālu atbildību. Ģimenes neslēpa, ka ir sarūgtinātas ikreiz, kad bāriņtiesas dodas pētīt, kādos apstākļos dzīvo bērni, kuriem iepriekš nav bijis ne savas gultas, ne segas.
“Mums pašiem ir pieci bērni, izvēlējāmies paņemt vienu meiteni. Jautāja, vai mums ir dārzs, otra māja? It kā mums biezajiem būtu jābūt, lai paņemtu to bērnu! Man tas šķita tik pazemojoši, ka noraudājos. Tāda izprašņāšana,” sacīja audžumamma Inese Ādamsone – Bankova. Pieredze ir ļoti dažāda. Citviet “Druva” dzirdēja vecākus stāstām, ka, ja audžubērnam ir nopietnākas veselības problēmas, tad mediķis var pajautāt: ”Kāpēc pieņēmāt, ja pašiem savi bērni ir?” Labi, ka audžuģimenēm reti nolaižas rokas.
Nākamajā piektdienā par to, kā audžuģimenes cīnās, lai juridiski brīvos bērnus neadoptētu uz ārzemēm. Un kāda ir sociālo institūciju pieredze, sadarbojoties ar labas gribas cilvēkiem mums svešās zemēs.
Komentāri