Raunas pagasta “Daiņkalnos” no dažādām Latvijas vietām sabrauca tie, kuru atmiņā notikumi pirms 55 gadiem, viņu tuvinieki, amatpersonas, tie, kuri godā tur nacionālo partizānu brīvības alkas un Latvijas mīlestību. Vairāk nekā simts vīru sirmām galvām un brieduma gados, jauniešu un skolēnu te atnāca, lai atcerētos un uzzinātu kādu lappusi Latvijas vēsturē un mācītos vērtēt šodienas notikumus.
-“Daiņkalnos” 1952.gada 16.aprīlī desmit stundas skanēja šāvieni. Okupantu regulārā armija cīnījās ar saujiņu nacionālo partizānu. Tas labi parāda, kā svešā vara baidījās no cilvēkiem, kuri cīnījās par savu nacionālo valsti, brīvību, kura bija atņemta jau 1940.gadā. Tiesa, arī mūsu tautā vēl ir cilvēki, kuri atļaujas teikt, ka te karoja bandīti, slepkavas. Padomāsim, kas saka šādus vārdus. Tie, kas neticēja, ka Latvijas valsts bija radusies un pastāvējusi 20 gadus, un lielvaru klātbūtnē centās ātri piekļauties nelabvēļiem. Viņi arī bija upuri partizānu cīņā. Visur, kur bija partorgi, svešas varas nesēji, tos, kam svētas valsts pamatvērtības, iznīcināja. Paldies Dievam, šādu cilvēku, kuri negrib pieminēt šos vēsturiskos brīžus, mūsu tautā ir mazākumā, bet ir daudz vienaldzīgo,- uzrunājot atceres brīža dalībniekus, sacīja rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass.
Godināt nacionālos partizānus bija ieradies ģenerālis Juris Vectirāns, 2. zemessardzes novada komandieris, pulkvedis Jānis Hartmanis, 56. un 27.zemessardzes bataljona pārstāvji un 27.zemesardzes bataljona veterānu rotas vīri, Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš, Latvijas nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Tilmanis, Drustu jaunsargi, Amatas, Brantu, Padures un Drustu skolas jaunieši un daudzi, kam svarīgi saglabāt tautas vēsturisko atmiņu.
Piemiņas vietu “Daiņkalnos” pirms vairākiem gadiem iekārtoja Jānis Lācis. Te cīņā gāja bojā viņa divas māsīcas un brālēns.
Pamazām atklājas to dienu notikumi, aizvien jauni fakti. Pirms dažiem gadiem cēsnieks Einārs Zariņš te, “Daiņkalnos”, uzzināja savas dzimtas vēsturi un pirmoreiz satikās ar kuplu radu pulku. Daktere Vija Sēja, kura tolaik strādāja Smiltenē, vēlreiz atgādināja to dienu notikumus, kas izmainīja Eināra dzīvi. Ik pavasari atceres dienā šurp atbrauc Regīna Tiliba – Lāce, kura no partizānu bunkura iznāca paceltām rokām. Šoreiz atkalbūšana “Daiņkalnos” bija īpaši emocionāla. Zemessardzes 56. bataljona vīri atrakuši bunkuru, kurā ilgu laiku dzīvoja Regīna. Mājas pagalmā uzslieti simboliski vārti, pa kuriem izejot, Regīnai bija grūti valdīt asaras. No viņas rokām Drustu jaunsargi pēc svinīgā solījuma nodošanas saņēma apliecības.
– Esam vietā, kas liek atcerēties tos laikus, kad te lietas asinis, cilvēki devās pēdējā cīņā par Latviju, ģimeni, sevi. Tā ir cīņa, kurai jābūt mūžīgai. Mēs dzīvojam savā valstī, un mūsu pienākums vienmēr un visur stāvēt par to. Stāvēt un, ja nepieciešams, arī krist, tā, kā to bezizejas situācijā darīja latviešu cilvēki. Te esam ieradušies no dažādām vietām un ar dažādām domām, bet vienu pārliecību – vienmēr stiprināt Latviju un godināt tos, kuri cīnījās pret sarkanbrūno mēri, kas tautai tik daudz ļauna darījis. Šādu vietu Latvijā ir daudz, tās jātur godā,- sacīja ģenerālis Juris Vectirāns.
Atceres brīdī “Daiņkalnos” drustēnietis Valters Pauga, kurš pēta pagasta komunistiskā terora upuru gaitas, pastāstīja, ka cietuši 396 pagasta cilvēki, 36 no viņiem bijuši partizāni.
– Ir zināms, kas nodeva Lāču dzimtu, vēl pirms pāris gadiem bija dzīvi cilvēki, kuri varēja parādīt vietu, kur apglabāti “Daiņkalnos” nogalinātie. Par šiem notikumiem vēl daudz pretrunu,- sacīja Valters Pauga.
Vēl ilgi vietā, kur pirms 55 gadiem kaujā krita partizāni, to dienu liecinieki, vēstures pētnieki dalījās pārdomās. Režisors Rodrigo Rikards filmēja atceres brīdi. Top filma par Lāču dzimtas likteni. -Tā būs aktierfilma, kurā iekļauti arī dokumentāli un hroniku kadri. Filmējām Eināru un Regīnu, šodienas pasākums domāts kā filmas fināls – “Druvai” pastāstīja Rodrigo Rikards. Pirms dažiem gadiem veidoja filmu par latviešu nacionālajiem partizāniem, tad pirmoreiz pabija “Daiņkalnos” un radās doma par filmu. Kad tā būs gatava, atkarīgs no finansējuma.
– Šī vieta glabā vēsturi. Te jaunā paaudze uzzina par notikumiem, kuri vēstures grāmatās skopi atspoguļoti. Tas ir mans pienākums pret tuviem cilvēkiem, lai “Daiņkalnos” notikušais neizgaist no atmiņas. Šī vieta ir sakopta ar daudzu atbalstu. Raunas pašvaldība sakārtoja ceļu uz “Daiņkalniem”, zemessargi un jaunsargi palīdz vietu sakopt, iekārtot, kaimiņi par to rūpējas ikdienā,- pēc atceres brīža pastāstīja Jānis Lācis un piebilda, ka nākamgad atkal būs tikšanās. Tad visus sagaidīs šopavasar iestādītie pieci ozoliņi. Atcerei, piemiņai un Latvijai.
Komentāri