Trešdiena, 24. aprīlis
Vārda dienas: Visvaldis, Nameda, Ritvaldis, Ritums

Dziesmas atnāk pašas

Anna Kola
12:42
25.01.2024
12
004

Viņas uzstāšanos Cēsīs un citviet arvien baudīt ierodas daudzi viņas daiļrades mīļotāji. Pati teic, ka Cēsis arvien ir viņas sirdī – un šī vieta ir īpašāka nekā citas. ANITA OZOLA savu dzīvi bez mūzikas iedomāties nespēj. Viņas lipīgie smiekli un spītība – tie mantoti no tēva. Ar viņu sarunājāmies par to, kā dzīves ceļš aizvedis līdz muzicēšanai, par ģimenes lomu tajā, par sprunguļiem, kas bijuši ceļā.

– Noteikti ļoti daudzi mūspusē ir pazīstami ar jūsu vārdu. Tomēr atgādiniet mazliet par sevi – kā nonācāt līdz mūzikas pasaulei?

– Pagājušajā vasarā pabeidzu rakstīt nelielu apkopojumu par sevi, par savu dzīvi – gan ikdienas, gan radošo. Nodrukāju dažus eksemplārus draugu lokam grāmatas formātā “Dzīve kā dziesma un tauriņu deja”. Šajā grāmatiņā esmu šo to uzrakstījusi par sevi (smejas). Bet varu arī pastāstīt. Piedzimu Cēsīs 1963.gada 3.jūlijā. Kā mammīte man pastāstīja, vecmāte, kas mani pieņēma, ar uzvārdu Zirnekle, teikusi, ka šis bērniņš būs laimes bērns! Starp citu, no zirnekļiem man ir paniskas bailes visu mūžu! Redzot šo rāpojošo radību, mans kliedziens var mājai jumtu nonest!

Mūzika mani pavada jau no dzimšanas. Kad pienāca diena mani no dzemdību nodaļas pārvest mājās uz Taurenes pagasta “Urbiņiem”, tētis sagaidījis ar mūziku. Viņš stāstīja, ka radio atskaņoja koncertu tik skaļi, ka skanēja visa māja! Tāpēc saku, man mūzikas pamats ielikts pēc Dieva rokas mājiena – jau no pašas pirmās dienas (smejas). Kādu laiku nodzīvojām Taurenē, līdz tā nu sagadījās, ka mamma ar tēti izšķīrās. Tad ar mammu un vecmāmiņu pārcēlāmies uz Limbažu pusi, tolaik – Vidrižu pagastu.

– Vai mūzikas skolā arī ir izdevies mācīties?

– Līdz mūzikas skolai tomēr netiku. Mammīte Vidrižos strādāja kolhoza fermā, nebija iespējas mani izvadāt uz Limbažiem, kur bija mūzikas skola. Jāsaka gan, ka nevienam tolaik pat prātā neienāca, ka man dzīvē būs ļoti, ļoti vajadzīga muzikālā izglītība. Kad mācījos ceturtajā klasē, mamma man iemācīja spēlēt akordeonu. Gan viņa, gan mammas māsa bija iemācījušās šo instrumentu spēlēt pēc dzirdes, pašmācības ceļā – skolotāju viņām nebija. Tā arī es pašmācības ceļā apguvu akordeona spēli. Pirmā uzstāšanās man bija uz skolas skatuves, spēlēju un dziedāju tautas dziesmu “Silta, jauka istabiņa”. Tā, varētu teikt, bija manas skatuves dzīves dzimšana.

– Cik pašlaik aktīva ir radošā darbība, muzicēšana?

– Tagad tas patiešām ir aizgājis ļoti, ļoti plaši. Ar akordeonu es darbojos vēl krietnu laiku, līdz pat astotās klases beigšanai. Mamma bija man iemācījusi dziesmas, lai varu paspēlēt kādās “večerinkās”, kā tās tolaik sauca (smejas). Tā nu es zāles stūrī spēlēju un dziedāju. Tie bija citādi laiki, bet tā bija mana pirmā dzīvās muzicēšanas pieredze. Par samaksu tolaik gan es vairs neatceros. Bija vai nebija? (Smejas.)

1978.gadā pabeidzu Vidrižu astoņgadīgo skolu. Tad man bija doma un dzīves lielais sapnis doties uz Cēsīm, lai mūzikas vidusskolā apgūtu kordiriģentu programmu. Mans sapnis – tā bija lielā estrāde! Un es uzsveru – LIELĀ estrāde!

Mana nelaime izrādījās tā, ka man nebija mūzikas pamatskolas izglītības. Lai arī pirmajos iestājpārbaudījumos veicās labi, pēdējā es izkritu. Tai gadā gan bija ļoti liels konkurss, bet tas tomēr bija liels pārdzīvojums, tā bija vesela traģēdija, ka netiku tur mācīties. Tai brīdī vairs nezināju, ko darīt, jo biju ļoti ieciklējusies uz diriģentiem. Nebija daudz variantu – tālāk jāmācas bija, tad nu nācās iestāties Limbažu vidusskolā, turklāt klasē ar matemātikas virzienu.

Tur gāja grūti. Pa dienu skolā es biju pavisam cita Anita, pēc būtības biju lauku bērns, noslēgta, klusa, kam ieiet pilsētas skolā, kur ir meitenes ar lielu ego, bija ļoti grūti. Pēc kāda laika skolas nepatīkamā vide un iekšējā pretestība vainagojās ar veselības problēmām. Iedzīvojos regulārās, smagās galvassāpēs, kurām mamma centās rast skaidrojumu pie speciālistiem. Viņi secināja, ka slimošanas pamatā ir nervu sistēma, un deva atzinumu, ka varu mācīties tālāk vakarskolā. Tolaik vakarskola bija kas pavisam cits nekā šodien – tolaik tur vairāk mācījās pusmūža ļaudis, gados vecāki cilvēki, kas viena vai otra iemesla dēļ izglītību nebija ieguvuši. Vakarskolā iepazinos ar savu nākamo vīru Gunti. Mūzika gāja līdztekus, dziedāju gan Limbažu meiteņu ansamblī un vietējā sieviešu ansamblī, vēlāk sameklēju privātskolotāju, lai apgūtu mūzikas teoriju un klavierspēli.

– Mūzika tad ceļo ar jums pa dzīvi visu laiku.
– Bija gan pavisam mazs brītiņš bez mūzikas. Kad apprecējos, tikko biju sasniegusi pilngadību, dzīvojām lauku mājās kopā ar vīramāti. Tad ģimenei pievienojās dēli, kuri mums ir četri – Juris, Edgars, Mārtiņš un Raimonds. Vīramātei nepatika, ka šad un tad pa vakariem devos muzicēt ar savu akordeonu. Viņa uzskatīja, ka sievietes vieta ir mājās, pie plīts, auklējot bērnus. Bija izteicieni, ka esmu “viegla rakstura sieviete” un tamlīdzīgi. Tas bija nepatīkami. To, kāda ģimenē ir vīra loma, to gan viņa ne reizi nekomentēja (smejas).

Man gan ir savs raksturs, no lielajām jaunības galvassāpēm biju tikusi vaļā, zināju, ka sevi tā durstīt un bakstīt neļaušu. Pēc kāda laika visi kopā pārcēlāmies uz vienistabas dzīvokli Limbažu centrā. Beidzot sākām dzīvot normālu ģimenes dzīvi. Esot pilsētā, trim brālīšiem pievienojās ceturtais.

– Kā aizsākās dziedāšana pub­likas priekšā?

– Dzīvojot Limbažos, radās vēlme pašai mēģināt rakstīt melodijas. Nopirkām mazu sintezatoru. Beidzot drīkstēju arī uzspēlēt akordeonu .
Dziesmas sāka nākt viena pēc otras. Piedalījos ģimeņu spietos, kas tai laikā bija populāri. Kad bija tapis jau pārdesmit dziesmu, sagribējās rīkot koncertu. Tā nu sākās mani autorkoncerti, tā arī atradu domubiedrus mūzikas ceļā. Sākām spēlēt kopā ar lauku kapelu, tolaik bija daudz koncertu – katru nedēļas nogali. Tas bija labs ienākumu un arī prieka avots man pašai. Laiks ritēja, pametu lauku kapelu, jo sāka nākt vairāk savu dziesmu, gribējās muzicēt pašai.

– Kā top dziesmas? Jūs sakāt – “dziesmas atnāk”. Kā tās atnāk?

– Vispirms man vajadzīgs dzejolis. Tāds, kurš patīk, kurš uzrunā. Tad melodija vienkārši nāk. Iesākumā melodijas rakstīju, izmantojot akordeonu, vēlāk sintezatoru. Ar akordeonu jau ir vieglāk – kā gribu, tā spēlēju. Ar sintezatoru gāja grūtāk – tur jau bija jāpiedomā. Visā savā radošajā dzīvē nemitīgi kaut ko apgūstu papildus pašmācības ceļā.

– Kā ar klausītāju loku? Varbūt kas interesants gadījies koncertēšanas pieredzē?

– 1997.gadā iznāca man pirmā audiokasete “Ābeļziedi”. Tad daudzi teica, tie dzejoļi tādi smeldzīgi. Reiz Rīgas draudzē sastapu cilvēku, kas piedāvāja ierakstīt dziesmas studijā. Tas bija varens piedāvājums! Tolaik man bija grupa “Saulesgaisma”. Tā kā “Ābeļziedu” teksti daudziem šķita pārāk skumīgi, ierakstīju dziesmas ar kristīgu ievirzi. Atkal saņēmu kritiku – vai dieniņ, kur tad tādas, tā taču nav tava būtība! Atklāti sakot, sāka apnikt tā kritika (smejas). Nekas nav pa prātam, sapratu – nu jūs man dabūsiet!

Meklēju tekstus, izmantoju arī latvju nerātnās dainas – viena otra dziesma izrādījās krietni pikanta. 1999.gadā ierakstīju nākamo kaseti “Trakas lietas”. Sākot biežāk koncertēt, tas klausītāju pulks arvien auga. Ar koncertiem ir izbraukāts krustu šķērsu.

– Cēsīs arī esat pazīstama, iemīļota.

– Jā, Cēsis man ir ļoti mīļas. Biedrība “Harmonija” ir man ļoti mīļa vieta. Cēsīs cilvēki ir silti, labestīgi, smaidoši. Limbažos ir pelēcīgāki, valmierieši – tie ir vēsi (smejas). Ar Cēsu kolektīviem man ir ļoti cieša sadarbība.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Seniori svin pavasari

05:14
24.04.2024
31

Nedēļas nogalē Zosēnu senioru klubiņš aicināja uz dzīves svinēšanu pavasarī, pagasta kultūras namā pulcējot gan vietējos seniorus, gan aicinot viesus no Abrupes, Vecpiebalgas, Taurenes un Dzērbenes. Zosēnu senioru klubiņa vadītāja Ilze Cīrule teic, ka izveidojusies brīnišķīga tradīcija svinēt un katram savā gadalaikā aicināt ciemos pie sevis kaimiņu pagastu seniorus, rīkot arī kopīgas ekskursijas. Saietā priecēja […]

IT speciālisti tīklojas arī klātienē

00:00
24.04.2024
62

Modernās tehnoloģijas rada jaunas profesijas un jaunas iespējas Nebijis pasākums notika Cēsīs, Raiņa kvartālā, tur tikās esošie un topošie dažādu līmeņu IT jomas speciālisti, tehnoloģiju entuziasti, studenti, uzņēmēji un ikviens, kam interesē tehnoloģijas un digitalizācija. Pasākumā “IT Waffle Meetup”raisījās sarunas, pieredzes stāsti un diskusijas par karjeras iespējām nozarē, pieprasītām prasmēm un tehnoloģiju iespējām. Būtiska bija […]

Satiekas darba devēji un ņēmēji

00:00
23.04.2024
159

Darba meklētājus Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) akcijā “Sezonas darbi” aicināja tikties ar darba devējiem. NVA Cēsu filiālē interesentus sagaidīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD), akciju sabiedrības “Cēsu alus” un SIA “Green Line Services” pārstāvji. Divu stundu pasākumā darba devēji stāstīja ne tikai par sezonas, bet arī pastāvīga darba piedāvājumiem. Darba meklētāju netrūka. “Cēsu alus” […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē 16 izsaukumi

15:43
22.04.2024
36

Aizvadītajās trīs diennaktīs, laika posmā no šī gada 19. aprīļa plkst. 6.30 līdz 22. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma 16 izsaukumus – trīs izsaukumus uz ugunsgrēku dzēšanu un 13 izsaukumus uz glābšanas darbiem. Sestdien plkst. 18.04 saņemts izsaukums uz Madonas novada Cesvaines pagastu, kur divstāvu dzīvojamās mājas otrajā stāvā pie […]

Fiziskās aktivitātes - svarīgākais ieradums labas veselības uzturēšanai

15:27
22.04.2024
34

Uz jautājumu “Kurš no ieradumiem, jūsuprāt, ir vissvarīgākais veselībai?” “Mēness aptiekas” un pētījumu aģentūras “Norstat” veiktajā aptaujā 17% respondentu atbildējuši, ka tās ir regulāras fiziskās aktivitātes, savukārt 16% kā svarīgākās norādījuši regulāras veselības pārbaudes. Interesanti, ka fiziskās aktivitātes par svarīgāko ieradumu vīrieši atzinuši divas reizes biežāk nekā sievietes. Visvairāk – 25% – ar fiziskajām aktivitātēm […]

Āraiši ir īpaši, un tādiem tiem jābūt

00:00
22.04.2024
82

Āraisieši vienmēr uzsvēruši piederību īpašajai vietai Āraišiem. Jau desmit gadus aktīvākie iedzīvotāji apvienojušies Āraišu biedrībā, lai kopā risinātu ikdienas problēmas, stiprinātu identitāti un atpazīstamību, veicinātu kopienas un apkārtnes iedzīvotāju līdziesaisti, radošumu un interešu daudzveidību, paplašinātu tūrisma piedāvājumu.    Biedrības rosināti, āraisieši sanāca kopā, lai apspriestu aktuālo. Eva Koljera pastāstīja par aptaujas, kurā viedokli pau­da āraisieši, […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
27
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi